Vakar sanāca piedzīvot uzskatāmu piemēru par to, ka Palaidnieks & Co gudri d0rš par kaut ko, par ko īsti nemaz nesajēdz. Liepāja, brīvībenes velo un gājēju celiņš, ezera pusē, braucot virzienā prom no jūras, vējš no muguras, braucu ar savu milzīgo velosipēdu, kurš jaunas saņem tikai funkcionāli nepieciešamās detaļas, bet pārējais, ieskaitot zvaniņu, ir palicis pāri no citiem velosipēdiem. No muguras labs vējš, Sturmey-Archer trijniecīte ieštepselēta trešajā robā, pulkstenī 30-31 kmph, posmā starp to vienu metalurga cehu un satiksmes ielu man priekšā uz velosipēdiem ar max 20 kmph agonē divas 40-50 gadus vecas sievietes, protams, blakus, protams, ieturot tādu atstarpi, ka abas pilnībā aizņem to ~3,5m plato celiņu - pa vidu tāda atstarpe, caur kuru atļautos izbraukt ar palaidnieka sapņu cienīgu atstarpi tikai tad, ja tā pa labi brauktu droši, un labajai pa labo pusi arī izbraukt nevar. Savlaicīgi uztinkšķinu sēriju, reakcija gaidītā - nulles reakcija, jo kāpēc lai tinkšķīti kāds sadzirdētu, dziesmā iet plāns B - sagatavošanās bezceļa apdzīšanai, kas šajā situācijā nozīmēja uzspiedienu līdz 34 kmph, un tālāk kreisajai pa kreiso pusi, zālei nošvīkstot un viņai aiz pārsteiguma iesaucoties "Ak dievs!", ejam garām.
Morāle - tinkšķītis, protams, nekam neder, jo to nedzird, bet frukti, kuri ar velosipēdiem nebrauc, var turpināt tirst ka velosipēdam neko vairāk nevajagot.























Laikam esi tikko pamodies un smadzenes vēl nestrādā - tas cerībā ka tās kādreiz arī darbojas...
Pārlasi vēl dažas reizes ko es uzrakstīju, ar uzsvaru kam gāju garām. Un ja sadalījums šajā gadījumā kaut ko mainītu - velo puse ir sarkanas plāksnes, gājēju puse ir parasti pelēkie kauliņi.