Taču teicu tev - Arteon. Re, arī Fans piekrīt. Pamēģini tikai nerēķināties ar tautas viedokli un nopirkt kaut ko citu. Sarunāsim tev kolektīvo BANu... ![]()
- Sludinājumi
- Ziņas
- Vīriem
- Tehnoloģijas
- Sports
- Video&TV
- Forums
- Lasītāju pieredze
- Akcijas
- Jautā ekspertam



















Nu, tātad... Ja rakstītu žurnālam, droši vien "sabdžikts" būtu "Randiņš ar Dacīti". Kā jau minēju, šajā nedēļas nogalē bija iespēja izmēģināt jauno - nu jau trešās paaudzes Dacia Sandero (Stepway). Cik gan daudz ūdeņu šķiet aiztecējis kopš 2004.gada, kad šis rumāņu ražotājs franču giganta Renault paspārnē pieteica sevi kā nopietnu tirgus spēlētāju un, cik atceros, toreiz rindas uz pirmo modeli Logan bija tik lielas, ka mazlietotu Dacia cenas daudz neatšķīrās no jauna auto cenām. Salīdzinot ar iepriekšējo modeli, tagadējais ir jūtami progresējis. Atceros, ka 2012. gadā Parīzes auto izstādē iesēdos nule tur prezentētajā otrās paaudzes modelī, un toreiz likās - nu, ne ar ko jau īpaši neatšķiras no pirmās paaudzes. Tagad jau var teikt - atšķirības ir diezgan būtiskas. Bet nu par visu pēc kārtas. Viedalus "Blondais grēks" atvērts un aaaaiziet!
Testējamais materiāls - Stepway versija ar 1.0 litrīgu 90 ZS benzīna dzinēju un sešpakāpju manuālo kārbu. Diezgan pilna versija, kā jau demo auto - LED gaismas, klimats, navigācija, kruīzs, atpakaļskata kamera, parkošanās sensori gan priekšā, gan aizmugurē un vēl daudz kas.
Sākam ar salonu. Diezgan ātri izdevās iekārtoties ērtā sēdpozīcijā. ŠIm, atšķirībā no iepriekšējā modeļa (ir braukts arī ar to), stūre regulējas gan augstumā, gan dziļumā. Elkoņbalsta regulēšanas diapazons gan bija ne visai plašs - kamēr roka atradās uz stūres, bija labi, bet, tiklīdz vajadzēja pārslēgt ātrumus, tā plaukstas locītavu nācās pamežģīt. Pāris reizes arī elkonis "nomuka". Salonu par plašu nosaukt galīgi nevar. Apsēžoties "aiz sevis", vietas kājām nebija tikpat kā nemaz. Bet man pie šā auto stūres bija ērti. Arī pēc apmēram 140 kilometru gara brauciena noguris nejutos nemaz. Salonā pogas un slēdži izkārtoti vienkārši un pārskatāmi. Tiesa, es tā arī nesapratu līdz galam borta datora datu rādīšanas algoritmu. Apdares materiāli - kā jau varēja gaidīt, cietā plastmasa, bet Dacia ir padomājuši arī par to, lai tas viss neizskatītos pagalam lēti un auduma paneļa vidusdaļa atstāja labu iespaidu.
Auto bija aprīkots ar divām USB ligzdām. Tumsā tās bija apgaismotas - tāds kā balts rāmītis ap ligzdu. Man šķiet, ka līdz šim tādu fīču nebiju redzējis nevienā auto. Sīkums, bet patīkami. Viena no ligzdām gan bija, manuprāt, nejēdzīgi izvietota pašā augšā, blakus navigānijas ekrānam, gandrīz aiz iebūvētā telefona turētāja (jā, arī šo es nebiju redzējis nevienam auto līdz šim). Interesanti, ar kādu domu Dacia projektētāji to izvēlējās izvietot tieši tur, jo, ja turētājā ir ievietots telefons, tad "flekškai" ir jābūt diezgan mazai, lai to varētu vispār iepraust. Par pašu telefona turētāju - augstāk šajā topikā sajūsminājos par šo Dacia iniciatīvu, bet, to lietojot, sapratu, ka man tomēr labāk simpatizē magnēta variants. Turētājs darbojas uz labā pusē esošas atsperes, kura saspiež aparātu, principa. Pirmkārt, telefonu ir diezgan grūti un neparocīgi gan ielikt, gan izņemt. Otrkārt, prasītos, lai telefons būtu zemāk, jo mazliet traucē skatam. Pie tā gan var pierast, bet pats galvenais - ņemot vērā to, ka man viens šāds atsperveidīgais "oriģinālais" turētājs nenokalpoja pat gadu (atspere aizlidoja), paredzu, ka šī pribambasa salūšana tiks pieskaitīta pie viena no jaunā Sandero "slimībām". Atliek tikai cerēt, ka ražotājs izdomās, kā to novērst.
Multmediju sistēma. Priekš Dacia ir puslīdz OK. Atpakaļskata kamera ir kvalitatīvāka kā, piemēram, Nissan X-Trail un, izņemot to, ka trajektorijas līnijas ir nekustīgas, es pat teiktu - kvalitātes ziņā daudz neatpaliek no mana BMW. Mani nokaitināja divas lietas. Pirmā - lai ieslēgtu telefona mūziku, nepietiek to palaist tikai uz ierīces, kā ir bijis visiem līdz šim lietotajiem un testētajiem auto. Vēl atsevišķi ir jāiet "Multivides" izvēlnē uz ekrāna, un tikai tad audiosistēma sāk atskaņot mūziku. Starp citu, mūzikas kvalitāte ir briesmīga. Ja pie auto stūres klausās tikai radio un nepatīk skaļa mūzika, tad var iztikt, bet man kā melomānam šis iespārdīja. Otra kaitinošā lieta - navigācijas sistēma. Pat noregulējot nakts režīmu uz pašu tumšāko iespējamo (ir 3 varianti), meža zaļā krāsa ir tik gaiša, ka pamatīgi spiež uz acīm un traucē braukšanu.
Bagāžnieks - vismaz subjektīvi šķiet, ka tas ir ietilpigs, bet mala gan ir diezgan augsta.
Auto ir aprīkots ar tuvajiem un dienas gaismas LED lukturiem, bet tālās gaismas gan nodrošina halogēni. Līdz ar to, tāda jocīga sajūta. Tumsā braucot ar tuvajiem, redzamība ir ļoti laba, bet, pārslēdzot tālos, tā tikai maaaaazliet uzlabojas.
Uz ceļa. Kā jau minēju, auto ir aprīkots ar 1.0 TCe trīscilindru benzīna dzinēju (bez gāzes), kam ir 90 zirgspēku jauda. Izklausās pagalam skumji, bet tā nepavisam nav. Pilsētā auto ir diezgan žiperīgs, apdzīšana arī problēmas nesagādāja. Tiesa, ja vajadzēja to darīt straujāk, nācās slēgt ceturtajā robā. Ar auto uz ceļa jutos brīvi un komfortabli līdz 120 kilometriem stundā, bet diezgan brīvi varēja "izspiest" arī 140. Ātrāk gan nemēģināju. Vakardienas žļurā uz ielām auto uzvedās diezgan rotaļīgi, bet stabili - pa visiem sniegiem, piemēram, uz Salu tilta bez stresa ar 80 km/h gāju garām visādiem reindžroveriem un err-iksiem, kas vilkās pa kreiso joslu uz 60. Patēriņš? Nu tā, pilsētā nepiefiksēju, bet uz šosejas, braucot ar 110 km/h, momentānais turējās pie apmēram 6.5, uz 130 - pie 8 līdz 8.5. Kārba slēdzas patīkami un stabili, ar pietiekami īsiem gājieniem. Trīscilindru dzinēja mopēda skaņu, protams, dzirdēt var, bet uz šosejas vēja troksnis gan to diezgan nomāc. Auto par klusu nosaukt nevar, bet par skaļu arī būtu nepamatots apvainojums. Piekare ir ne par cietu, ne par mīkstu, par klusu to nosaukt nevar, bet par skaļu arī ne - normāla, edres un nelīdzenumus "ņem" labi un uz, manuprāt, vienu no briesmīgākajiem ceļiem "Valdemārpils - Roja" auto jutās diezgan neslikti. Sanāca pabraukt arī pa dažiem aizputinātiem lauku ceļiem. Sandero rakās tiem cauri diezgan ņipri. Tiesa, prasītos atslēgt ESP, lai nemestos nost apgriezieni, bet tā arī neatradu, kā to izdarīt - iespējams, to nemaz nevar. Rīt uzjautāšu.
Rezumē - normāls budžeta auto. Ja salīdzinātu ar kādu no tirgū esošajiem, es teiktu, apmēram, iepriekšējās paaudzes Renault Clio līmenis. Vai es šādu auto gribētu sev? Visticamāk, nē, bet, ja piepeši mana mamma izdomātu, ka vēlas atkal braukt ar auto un man viņai būtu tas jāsameklē, šāds Sandero būtu viena no izvēlēm, tikai droši vien vienkāršākā komplektācijā. Tiesa, ar automātisko ātrumkārbu. Jā, jā, tagad Sandero ir pieejams arī ar automātu, atvainojos, variatoru.
Randiņš ar Dacīti kopumā bija patīkams. To nevar nosaukt par aizraujošu un tādu, kas varētu palikt atmiņā uz visu dzīvi, bet, velkot paralēles ar daļo dzimumu - Dacīte ir glīta (bet ne radīta modeļu zurnāla lappusēm), vienkārša (pozitīvā nozīmē) un uzticama, kas tevi nepievils (nekrāps). Kaut kā tā...