Pret potenciālajiem ministriem man īpašu iebildumu nav. Nu, vismaz pret zināmajiem. Tur daudz nezināmu, neesmu pētījis viņu biogrāfiju… Tavars gan man dikti nepatīk - neatstāj, tā teikt, īpaši intelektuāla cilvēka iespaidu, bet, nu, labi…
51 balss valdība būs diezgan, kā lai pasaka, tāda trausla… kādam kaut kas nepatiks, un var izgāzt labas idejas. Tāpat visu laiku jāskatās pāri plecam, vai tas pats Šlesers, kurš it kā sola atbalstu, tomēr nepaņems un neuzmetīs… Skaidrs, ka ir atrasts vidusceļš - nav valdībā paņemta ne JV, ne LPV. Vispār visai smieklīgi bija vērot, kā publiskajā telpā vieni cepās par “Nu vo, Kulbergs ņems JV, tad jau nekādu pārmaiņu nebūs”, otri - “Nu vo, Kulbergs ņems valdībā Šleseru, tad jau draudzēsimies ar krieviem un bezmaz Bartaševičs kļūs par ārlietu ministru”…
Nākamais - skaidrs, ka visu, ko Kulbergs solīja pirms vēlēšanām, izpildīt nevarēs. Vai negribēs. Graudu tranzīts ir perfekts piemērs. Tieši šī iemesla dēļ es priekšvēlēšanu solījumus neklausos vispār, un arī programmas nelasu vispār. Viena lieta, par kuru es gan ceru - ka jaunā valdība neuzmetīs tūkstošiem diabēta slimnieku ar glikozes monitoringa sensoriem, kurus no nākamā gada solīja apmaksāt visiem, ne tikai grūtniecēm un kam tur vēl… Ja šo lietu AS pārkāps, principa pēc par viņiem vairs nekad nebalsošu, līdzīgi kā brutāla vēlētāju uzmetiena dēļ 2015. (laikam) gadā atteicos turpmāk balsot par NA.
Īsāk sakot, dzīvosim - redzēsim. Šobrīd vēl skatos diezgan cerīgi.