Šī gada pirmais mēnesis ir mazliet pāri pusei, bet uz Latvijas ceļiem jau ir septiņi bojāgājušie. Septiņi! Ja šo “tempu” vienkārši matemātiski izstiepj līdz gada beigām, nonākam pie aptuveni 150 bojāgājušajiem un jauna antirekorda.
Tas ir kā skriet maratonu ar skaidru apziņu, ka finišā mūs sagaida nevis medaļa, bet melna lente. Un tas notiek par spīti tam, ka gadiem ilgi tiek atkārtots – smago ceļu satiksmes negadījumu un bojāgājušo skaits ir jāsamazina par katru cenu.
Uz papīra mērķi ir pareizi, un arī atbildīgie dienesti nav sēdējuši rokas klēpī salikuši. Satiksme tiek “nomierināta”, uz ceļiem parādās stabiņi, tiek uzstādīti jauni fotoradari, ieviesti vidējā ātruma kontroles posmi. Infrastruktūra tiek labota, uzlabota un pārbūvēta. Taču sajūta ir paradoksāla – jo vairāk darām, jo šķietami sliktāks rezultāts. Varbūt problēma ir tajā, ka mēs nepārtraukti cīnāmies ar sekām, bet izvairāmies paskatīties cēlonim acīs?
Ja ārzemēs, pie līdzīgiem ceļiem, automašīnām un laikapstākļiem, šādi traki skaitļi nav norma, tad nav pamata tiem būt par normu arī pie mums. Tas nozīmē, ka vaina nav tikai infrastruktūrā, bet tā ir mūsu pašu attieksmē pret ceļu, pret otru cilvēku un pret atbildību, kas sākas brīdī, kad roka pieskaras aizdedzes slēdzim.
2023. gadā tika veikta tiešsaistes ceļu satiksmes dalībnieku attieksmes aptauja ESRA (E-Survey of Road Users’ Attitudes), kurā tika apkopoti statistikas dati 39 valstīs. Aptaujā piedalījās vairāk nekā 42 000 satiksmes dalībnieku no Latvijas. Jau tolaik galvenie iegūtie dati no šī pētījuma bija biedējoši, tostarp 72% aptaujāto no Latvijas atzina, ka pēdējo 30 dienu laikā ir pārkāpuši atļauto braukšanas ātrumu, braucot pa automaģistrālēm.
Eiropā šis rādītājs ir 50% autovadītāju. Tāpat 16,5% Latvijas autovadītāju uzskatīja, ka ir pieņemami ikdienā braukt ātrāk par atļauto ātrumu. Un šie pētījuma rezultāti lieliski redzami arī praksē. Pie fotoradara bremzējam, bet tiklīdz tas paliek aiz muguras – gāze grīdā. Dati to apstiprina, proti, ātruma mērījumi rāda krasas svārstības tieši radaru tuvumā – nevis vienmērīgu, drošu braukšanu, bet teatrālu noteikumu ievērošanu “kameras dēļ”. Noteikumi daudziem nav vērtība, tie ir šķērslis. Ja var apiet – apejam!
Vienlaikus pastāv svēta pārliecība, ka uz ceļa vainīgi ir visi citi. Dienesti, slikts ceļš, stabiņi, radari, laikapstākļi, citi autovadītāji. Tikai ne pats, jo es vienmēr braucu pareizi, bet “vide mani piespieda rīkoties neatbilstoši noteikumiem”. Piespieda steidzināt, piespieda nepiesprādzēties, piespieda agresīvi manevrēt, piespieda rakstīt telefonā. Tā ir ērta domāšana – tā atbrīvo no atbildības.
Un te nonākam pie nepatīkama, bet, iespējams, godīga secinājuma. Varbūt dienesti infrastruktūru var uzlabot līdz nelabumam, bet kamēr mūsu pašu ikdienas rīcībā turpinās ieslēgties “instinktu režīms” - izbraukt pirmajam, izspraukties, pasteigties - rezultāta nebūs? Dažreiz šķiet, ka mūsos joprojām dzīvo mantojums no laikiem, kurā izcīnīt sev priekšrocības par katru cenu bija normāla izdzīvošanas stratēģija – ja neizgrūdīsi no rindas citus, pats netiksi pie deficītās vārītās desas vai dienvidslāvu zābakiem. Individuālais labums vienmēr svarīgāks par kolektīvo drošību. Un uz ceļa tas izpaužas ļoti vienkārši: “man šodien jāsteidzas”, “tikai šoreiz”, “te jau neviens neredz”. Un šie “tikai” sakrājas statistikā, kur katrs cipars nozīmē nevis sodu, bet salauztas dzīves. Jo kas gan ir tas kolektīvais labums, ja ikdienā redzam tikai savu joslu, savu laiku un savu steigu?
Ko darīt, lai situācija mainītos? Es redzu divus ceļus. Pirmais – lielāki sodi, varbūt pat uz laiku. Bailes strādā. Ne velti gandrīz katram autobraucējam ir stāsts par valsti, kur “es neuzdrošinos pārkāpt noteikumus, jo sods ir kosmisks”. Taču sods nemaina domāšanu. Tas piespiež pakļauties, bet vienlaikus audzē naidu pret sistēmu. Cilvēks nepaliek atbildīgāks, bet kļūst tikai uzmanīgāks, kur viņu var pieķert. Otrs ceļš prasa vairāk pacietības un laika, - tā ir izglītošana un vērtību stiprināšana. Skaidrošana. Darbs ar attieksmi. Jā, tās ir daudz kritizētās satiksmes drošības kampaņas. Sabiedrībā bieži izskan jautājums — vai tiešām šim ir vērts ieguldīt līdzekļus? Tā ir saprotama skepses reakcija. Bet, ja drošas uzvedības pamati nav nostiprinājušies ģimenē, skolā vai autoskolā, tad tieši sabiedrība var būt tā, kas palīdz tos izveidot. Nevis moralizējot, bet skaidrojot un atgādinot, ka drošāk braukt varam visi — un tā ir pieaugusi un atbildīga izvēle.
Labs piemērs, ka skaidrošana ilgtermiņā, kā arī ērta un vienkārša risinājuma radīšana, strādā, ir saskaņotā paziņojuma ieviešana. LTAB vairākus gadus konsekventi ne tikai skaidroja, kāpēc šis risinājums ir noderīgs, bet arī padarīja tā lietošanu vienkāršāku un pieejamāku ikvienam autovadītājam. Rezultāts nav zibensātrs, bet tas ir izmērāms: 2006. gadā ar saskaņoto paziņojumu fiksēja 51% negadījumu, 2016. gadā – 63%, bet 2025. gada beigās jau 74%. Katrs procentpunkts nozīmē ietaupītus policijas resursus, mazāk birokrātijas un vairāk laika profilaksei.
Sabiedrības apziņa nemainās ātri. Bet katrs solis ir ieguldījums, kura atdevi var izmērīt ne tikai procentos, bet arī eiro un vēl svarīgāk – dzīvībās. Un te nav no jauna jāizgudro velosipēds. Igaunijas piemērs ar Ziemassvētku “melnajiem apsveikumiem” lielākajiem pārkāpējiem ir vienkāršs, lēts un trāpīgs. Tas strādā nevis caur bailēm, bet caur kaunu un refleksiju. Tieši tur, kur mums visvairāk sāp. Varbūt beidzot jāatzīst: problēma nav tikai dzelžos un asfaltā?! Problēma esam arī mēs paši, un kamēr to neatzīsim, nekādi stabiņi mūs neizglābs.
Kāpēc šis ir publicēts? Lai atkal popularizētu muļķīgo - sodīt, sodīt, sodīt ideju? Infrastruktūra ir problēma, ko šis speciālists nez kāpēc noliedz.