Rietumnieku izpratnē ukraiņu pensionārs paveicis teju neiespējamo ar tehniski novecojušo padomjlaiku mazauto nobraucot vairāk nekā 2000 km.
Oleksandrs Bilijs ir 71 gadu vecs pensionārs no Ukrainas pilsētas Vinnicas, kuru raķetes postīja jau kara pirmajās dienās. Tagad viņš jau ir drošībā un savu stāstu uzticējis vācu izdevumam Autobild.de.
Oleksandrs, tāpat kā daudzi tūkstoši un nu jau arī miljoni šīs valsts iedzīvotāju, izlēma no kara bēgt. Mēs zinām, ka vairums bēgļu izvēlējās vilcienu, autobusu vai mūsdienīgu rietumu ražojumu automobili, kas var izturēt garu ceļu, taču Oleksandram tāda nebija.
Tādēļ viņš uzpildīja ar benzīnu savu 2002.gada ZAZ, paņēma dažus drēbju gabalus, nepabeigtu burinieka modeli un pārtiku dažām dienām. Vieta mašīnā atradās arī viņa kaķim un pāris ķiršu želejas burkām – krieviem tās nedrīkstēja atstāt – smejas Oleksandrs.
Ceļā viņš devās 1.martā, bēgšanas plānu uzticot savai Vācijas Vinzenē (Lejassaksija) dzīvojušajai meitai. Ceļš uz Polijas robežu bija pārpildīts, tādēļ meita viņam lika braukt Rumānijas un vēlāk arī Ungārijas virzienā.
Ar savu 53 Zs jaudīgo mazauto, kas 100 km/h var sasniegt pēc 16,5 sekundēm (rūpnīcas dati) Oleksandrs virzījās cauri kara apdraudētajai zonai. Ik pa brīdim viņam pārtraukt braucienu, lai pārlaistu gaisa trauksmes. Tad viņš apstājās ceļa malā, taču palika mašīnā – “Kur gan es būtu skrējis”? – viņš retoriski vaicā.
Līdz robežai ir kādi 700 kilometri, taču šķēršļu dēļ ātri uz priekšu tikt neizdodas. Tas prasa tik daudz laika, ka reiz pat nākas iztērēt vairāk nekā 30 litrus benzīna nieka 120 kilometriem.
"Naktī nedrīkstēju braukt, jo bija jāizslēdz gaismas," stāsta Oleksandrs. Kad viņš apstājas pie viesnīcas, darbinieki viņu neielaiž, jo ir komandantstunda. Tāpēc viņš guļ mašīnā. Tās sēdekļiem pat nav galvas balstu. "Tur ir tikai caurumi, jo automašīna savulaik tika piegādāta bez šīm detaļām."
2002. gadā viņš iegādājās gluži jauno Tavria par naudas summu, kas līdzinās2400 ASV dolāru ekvivalentam. Jauns Ukrainā ražots auto, kam der arī krievu Lada detaļas. Arī Oleksandra dzimtā valoda ir krievu un, kad neilgu laiku ZAZ Tavria tika eksportēts uz Vāciju, izplatīšanu uzņēmās Lada. “Mūs daudz kas saista, tādēļ nesaprotu, kādēļ krievi mums uzbrūk”, saka Oleksandrs.
Šobrīd viņš dzīvo pie savas meitas uz mazdēla, un cer, ka kaut kad varēs atgriezties dzimtenē. Mazo brīnumu paveikušais ZAZ gan paliks Vācijā – Oleksandrs to izlicis pārdošanā un cer, ka par 64 000 km nobraukušo padomjlaiku mazauto ieinteresēsies kāds kolekcionārs.
Apsveicu onku par to , ka vinam izdevas izklut ara no karadarbibas zonas un ceru , ka Vacija pie meitas vinam klajas labi , to , ka ta Tavrija nobrauca 2000km nav nekas brinumains un kolekcijas vertiba tai Tavrijai ir tikai tik cik vina maksa metaluznu cena