Eiropa riskē, ka jaunie mākslīgā intelekta (MI) infrastruktūras datu centri galvenokārt darbosies ar fosilo kurināmo, ja netiks ieviests regulējums, kas par tīkla pieslēguma nosacījumu izvirza atjaunojamo enerģiju, aģentūrai LETA uzsvēra Eiropas Universitātes "Viadrina" Digitālās sabiedrības tiesību un ētikas profesors Filips Hakers.
Kā pozitīvu piemēru Hakers pieminēja Īriju. Pēc moratorija ieviešanas Īrija izstrādāja noteikumus, kas uzliek datu centriem par pienākumu nodrošināt, ka 80% izmantotās enerģijas nāk no atjaunojamiem avotiem. Turklāt šai enerģijai jābūt speciāli šim nolūkam papildus pievienotai valsts atjaunojamo energoresursu kopumam, nevis ņemtai no jau esošā.
Viņš atzīmēja, ka Eiropai paralēli jādekarbonizē smagā rūpniecība, un datu centri nedrīkst sacensties ar šo procesu par vienu un to pašu atjaunojamās enerģijas apjomu.
Eksperts norādīja uz trīskomponentu pieeju datu centru enerģijas nodrošinājumam: papildus radīta atjaunojamā enerģija, uz vietas uzstādītas akumulatoru uzglabāšanas jaudas bezvēja un bezsaules periodos, kā arī rezerves piekļuve kodolenerģijai vai gāzei trīs nedēļu un ilgāku bezatjaunojamās enerģijas periodu nosegšanai. Viņaprāt, šāda pieeja ir praktiski īstenojama, un Īrijas regulatoru piemērs to apliecina.
Pēc Hakera paustā, ieguldījumi atjaunojamajā enerģijā vienlaikus ir ieguldījumi enerģētiskajā suverenitātē, jo gāze un nafta patlaban kalpo kā ģeopolitiska spiediena izdarīšanas instruments un abas nāk no valstīm ārpus Eiropas Savienības.
Hakers arī uzsvēra, ka bez augstiem vides standartiem datu centri saskaras ar vietējo kopienu pretestību, kas ASV un arvien biežāk arī Eiropā izpaužas kā stratēģiskas tiesvedības. Šīs tiesvedības kļūst arvien veiksmīgākas, turklāt arī jau saņemtas būvatļaujas negarantē celtniecības uzsākšanu, jo juridiskie strīdi to kavē un kaitē konkurētspējai.
Profesors sprieda, ka risinājums nav atteikties no datu centru būvniecības, jo tas radītu vāju ģeostratēģisko pozīciju - dati tad būtu jānosūta uz ASV vai Ķīnu, kas pašreizējā politiskajā vidē nav pieņemami. Viņaprāt, šāda regulatīvā pieeja atrod līdzsvaru starp enerģētisko suverenitāti, klimata aizsardzību un sabiedrības pieņemšanu.
