Bracus rakstīja: Nezinu par kādiem faniem ir runa.

Bet varbūt kāds iekomentēs sekojošu auto.

Man viens rada gabals ieteica paskatīties kaut ko no Mercedes. Ko tauta saka par šādu variantu?

www.ss.lv/...

Gauss rakstīja:

Pirmajā video skaidri redzama neatbilsošu riepu izvēle un braukšana uz pontu, nevis izbraukšanu.

ccirka rakstīja: Vajag nogādāt dzimšanas dienas viesus no punkta A -> B ->A ballītes tēmai pieskaņots autobuss RAF vai IKARUS. Esmu šo to jau pameklējusi, bet varbūt var kāds ieteikt kaut ko Rīgas rajonā? Būšu priecīga par jebkuru pavedienu. Paldies

Seene rakstīja:

Nu bet nebraukt iekšā risēs jau arī nozīmē braukt pa vidu Tavās inbox bildēs nekādu eļļu manīt nevar, bet bedrītes ar apšaubāmu lāpījumu joslas malās gan. Pie Kauņas laikam sen neesi bijis, tik bildi kaut kur izraki. Ceļš tajā posmā bez risēm noturējās pāris mēnešus. Nu jau pagājušā gada decembrī ar MB Sprinteri pa to joslu vispār nebija iespējams pabraukt.

Vispār jau salīdzināji divas nesalīdzināmas lietas - sen neremontētu vietējās nozīmes celiņu, kurš pamatā ir bojāts viscur un regulāri remontējamu un tikpat ātri izjājamu kravas maģistrāli. Jā - uz otrās ir eļļas josla - jo tur biezā slānī braukā tevis pieminētās labi koptās Eiropas fūres, kuras vienlīdz ātri rada arī iebrauktās rises. Bet Daugavpils ceļā nav ne viena, ne otra.

VWfans rakstīja: Autobraukšana 2011.gadā noslēgusies. Ar manu auto gada laikā nobraukti 25890 km, nobraukums tagad 142239 km, visas izmaksas gada laikā 2287 Ls, no tām 53% jeb 1202 Ls dīzeļdegviela. Izmaksas uz 1 km - 8,8 sant.

smaidiigais rakstīja:

značit - kā brauc...

Manai xsarai tiltu remontēja pie 250 000 km, kopā nobraucām 333333 km, pārdevām tik tāpēc, ka 2 sīči bērnu sēdeklī, plus viens kas no tā jau izaudzis, plus ratu un dažreiz suns - ne nelīda iekšā...

sievastēva berlingo tilts izbeidzās pie 150 000 lm

Bracus rakstīja: Kas notiek?

Visi jau sāk gatavoties svinībām?

Vai tiešām vairs neviens variants netiks likts galdā?

Un kā ar iepriekšminētiem variantiem? Nav izskanējis neviens komentārs.

Varianti bija Nissan Primera no 2002.g. Un iepriekš pieminētā Zafira.

Bracus rakstīja: To GB12:

Protams ka rēķinos ar to ka visu summu nevar iztērēt. Bet tāpēc arī saku ka budžets 3000 Ls. Bet tie V70 kaut cik normāli jau maksā 3...00 Ls. Un par cik ir ļoti labi zināms cik maksā normāla apkope (eļļas, filtri, siksnas, ruļļi) tad ar tādu papildus summu rēķinos kā minimums. Bet ja vēl jāpērk riepas tad tas ir vēl papildus min 200-250Ls sitiens pa kabatu.

Piemēram šodien apskatīju. Vakar zvanu un runāju. Saimnieks saka viss kārtībā tikko no DE, nomainītas siksnas, eļļas, amīši un vēl kaut kas. Beigās apskatot un runājot izrādās auto jau 2 gadi LV. Un siksnas mainījis tad kad nopircis. Tagad jau tuvu nākošā maiņa. Nu riktīgs KRĀNS. Būtu zinājis nemaz nebūtu braucis.

Bracus rakstīja:

Tiešām Mazdai nav zobsiksnas problēma? Nu es ar to domāju vai tiešām 2.0D nav nekādas tālākejošas problēmas ja satrūkst siksna?

Bracus rakstīja:

Par V70 bagāžas nodalījumu es nesatraucos. Jo jebkurā gadījumā V70 ja pirkšu tad tikai D. Tātad tur arī ir zināms ka vietas pietiks maniem nolūkiem.

Bracus rakstīja: Tagad ir tā ka nevaru saprast. Ja jāizdara izvēle starp 626 un V70.

Iepriekš ir braukts ar mazdu un tā tīri labi patika. Tāpēc domāju ka nekas slikts arī šai 626 mazdai nevarētu būt.

Tai pašā laikā ērtības un aprīkojumu nevar salīdzināt Mazdu un V70. Arī tā pati rūsa. Lai gan nezinu kā ir ar šo V70 bet tēvam ir pirmās paaudzes V70 un tas ir braukts pa LV jau kādus 6 gadus. Un rūsa.... nav nevienā vietā. Mazdu visticamāk ka rūsa jau noteikti būs apciemojusi.

Bet runājot atkal par cenu. V70 praktiski 1000 Ls dārgāks. Ja 626 maksā ap 2000 Ls tad V70 ap 3000 Ls.

recluse rakstīja: 90% no pazīstamajiem pie mazdām vairs neatgriežas, galvenais iemesls - korozija (arī 3 un 6 pa garantiju piekrāso).

Pēc savām mazdām varu rakstīt, salīdzinot ar pašreizējo V70 2.5T, nedinamiski un mazi auto, lai gan degvielu mazāk tērēja, bet dīvānu pārvest ne tik viegli.

P.S. V70 4 riteņi ieliekami un pārvalks pāri iet.

P.P.S. Regulējams aizmugures sēdeklis bija arī renault twingo

Bracus rakstīja:

Paldies par ieteikumu.

Principā jau nav tā ka V70 būtu baigi šaurs. Teikšu tā: Pēc tā cik liels tas auto izskatās tur bij jābūt ļoti ērtām sēdvietām. Bet patiesībā tur vietas praktiski tik pat cik... krietni mazākos auto (par aizmuguri runājot). Par bagāžas nodalījumu šobrīd nerunāju tas protams ir liels iekš V70.

Mazdu neesmu apskatījis. Laikam būs jāpaskata.

Cik zinu viņai laikam ir viena laba fīča salīdzinot ar V70. Regulējas aizmugurējam beņķim slīpums. Ļoti būtiska lieta kad sīcis savā krēsliņā iemieg lai var palaist slīpāk. V70 tāda lieta neeksistē. Tur ir laikam 2 pozīcijas bet tas ir krietni par maz. Piemēram CRV šī lieta bij ideāla.

johanes4 rakstīja: Varbut kads var palidzet,manam audim uznacis tads nelags nikis, uz talakiem gabaliem patik noslapt,un uz kadam 10-15minutem nevar pielaist, varbut kadam ari kas tads ir bijis?? sledza pie kompja bet neko ta ari neuzradija

sarashkins rakstīja: Es spēlētu uz to, ka tas nav ceļš (bet gan RTU iekšpagalms, stāvvietas zīme tak tur nav?), līdz ar ko tur nav spēkā CSN un nevar sodīt par to "pārkāpumu".

Ceļu definē ceļu satiksmes likumā:

www.likumi.lv/...

3) ceļš — jebkura satiksmei izbūvēta teritorija (autoceļš, iela, prospekts, šķērsiela un tamlīdzīgas teritorijas visā platumā, ieskaitot brauktuvi, ietves, nomales, sadalošās joslas un saliņas). Ceļa kompleksā ietilpst ceļš, mākslīgās būves (tilti, satiksmes pārvadi, tuneļi, caurtekas, ūdens novadīšanas ietaises, atbalsta sienas un citas būves), ceļu inženierbūves (pasažieru sabiedrisko transportlīdzekļu pieturvietas un paviljoni, bremzēšanas un paātrinājuma joslas, transportlīdzekļu stāvvietas, atpūtas laukumi, veloceliņi un ietves, ceļu sakaru un apgaismojuma līnijas un citas inženierbūves), satiksmes organizācijas tehniskie līdzekļi (ceļa zīmes, luksofori, signālstabiņi, aizsargbarjeras, gājēju barjeras, vertikālie un horizontālie ceļa apzīmējumi un citi tehniskie līdzekļi);

Seene rakstīja:

ja gar malām auto liks ieslīpi, vietu skaits malās samazināsies apmēram tikpat, cik palielināsies vietu skaits vidū... kautkātā.

upuris rakstīja: Skatos lielākai daļai baigi patīk paņirgāties pat citu neveiksmi. Doršvien pašiem šaizes sanākušas vairāk kā saprašanas....

smaidiigais rakstīja: nu paga

ja es pareizi saprotu, sēne domā, ka fotoradari - visi 160 - ir aizkavējušies tāpēc, ka Vitronic nebija ņēmis vērā, ka uz savāktajiem datiem darbojas datu aizsardzības likums?

tad kāda x dēļ tie 15 vai cik strādā jau šobrīd, nerunājot nemaz par pirmajiem 4 no kaut kāda 2009 gada?

tas pirmkārt.

Otrkārt, kā sēnesprāt, atšķiras no likuma viedokļa saraksts ar x ātruma pārkāpēju auto, no saraksta ar y visiem uz ielas esošajiem auto? Abus sarakstus tāpat privātais Vitronic, kamēr nes uz CSDD tur savās privātajās rociņās, no kurām - ja saprotu - sēne baidās, ka saraksts var izkrist?

manā stulbā prātā datu apjomam taču nav nozīmes, likuma priekšā tie ir jāaizsargā šā vai tā. Tāpēc secinu, ka šāds datu aizsardzība nevar būt par iemeslu tam, ka OCTAS nepārbauda visiem uz ielas esošiem auto.

Par elektrību.

Redzi, ne jau tikai pliku kabeli tur vaig, bet N saskaņojumus - no Ceļiem, no visādiem kabeļu utt īpašniekiem, utt utt. Tie saskaņojumi var vilkties ļoti lēeeeenām.

i_edgars rakstīja:

Te nu ir Tavas zināšanas!! Ar to ka pareizi māk uzrakstīt ne latīņu burtus vien nepietiek. Bet pat smieklīgi sanāk, ka vēlāk savā tekstā piemini kādai būtu jāizskatās formulai, taču elementāro kļūdu nespēj izlobīt!

P.s dažādus lokus, tai skaitā grīdas apkures es varu ne tikai izrēķināt, uzprojektēt, bet arī pašrocīgi izbūvēt - tā ka paliksi gribot... manu naudasmaciņu Tev neredzēt kā savu aušu.

Yetti rakstīja:

šajā "forumelī" tāpat kā visā sabiedrībā ir cilvēki ar dažādām izglītībām, dažādām reālajām zināšanām, dažādu mantisko stāvokli"...

un viņu piedalīšanās jebkurā diskusijā ir tikai apsveicama...

bet uzlec "spīdeklis", kurš tā vietā, lai mierīgi izstāstītu, prasti ķengājas un mēģina regulēt kurš ir glubjš, kuram runāt, kuram nē...

tev laikam visai grūti pa dzīvi - darba devējs kretīns, forumā kretīni, tu viens pats tāds einšteiniņš...

tik daudz kreņķu apkārt varētu visai nopietni ietekmēt kuņģa darbību, dzimumdzīvi...

grūti tev...

lai kādas tev tās zināšanas nebūtu, pie tavas attieksmes pret apkārtējiem to praktiskā vērtība ir nulle... nu varbūt tik cik savā sētā sniegu pareizi patīrīt...

i_edgars rakstīja: Manā pilsētelē ir padaudz daudzdzīvokļu māju atstātu - pilnīgi tukšu. Un ne jau neuzceltu, bet atstātu! Pašā pilsēteles centrā uz galvenās ielas, pie visām komunikācijā ir lērums atstātu privātmāju, dažas jau ir sabrukušas. Pārdot nav iespējams ne dzīvokli, ne māju - ne vienam nav vajadzīgs, !!

aizvermuti rakstīja: Četrus gadus atpakaļ Jānis ņēma kredītu... Paņēma lielu, tā – nepajokam, simt piecdesmit štukas. A ko – visi ņēma, nu un tad arī Jānis paņēma. Vai vajadzēja? – Protams, ka vajadzēja! Visi draugi, radi un paziņas paņēmuši, sapirkušies dzīvokļus un autiņus, saslējuši jaunbūves brauca viens pie otra uz sālsmaizēm un gudri sprieda par inflāciju un algu pielikumu, cik kuram nākošmēnes pieliks. Dzīve taču manāmi gāja uz augšu un pēc gada tos kredītus neviens jau vairs nemanīs uz pieaugošās algas rēķina. Televīzijā, pa radio arī taču skandēja visu laiku „Tev vēl nav kredīta Hansabankā????”, un pēc tam – „Vilinošas atlaides Volkswagen Centrā”... Nu un kurš uz šī rēķina gribētu palikt lūzeris un autsaideris? Jānis to nebūt negribēja. Viņš vēl joprojām dzīvoja īrētā dzīvoklī, par kuru maksāja arvien pieaugošu īri, kura tuvojās viņa mēneša algas apmēram, bet draudzene visu laiku skandināja, ka nav jēgas to maksāt, ja var nopirkt paši savu dzīvokli. – „Visi cilvēki kā cilvēki, mēs tik kā tādi nabagi”, viņa regulāri vakarā gultā uzgriezusi Jānim muguru bubināja. – „Apnicis maksāt par šo ūķi tādu naudu. Un mugurā arī nav ko vilkt”...

Jānis bija mārketinga projektu bīdītājs privātfirmā. Viņa draudzene strādāja reklāmas aģentūrā. Abi pelnīja neslikti, tomēr visa nauda kaut kā ātri notērējās. Šur, tur, restorāniņi, ceļojumi, draugi, pārtika, un viss. Nekrājās un neiekrājās. Bet gribējās kaut ko savu!

Kādu dienu abi bija ciemos pie draugiem, kuri bija uz kredīta iegādājušies jaunbūvi Mārupē. Tie plīstot no lepnības un svarīguma it kā nevērīgi izrādīja māju ciemiņiem, stāstot kādu dārgu itāļu santehniku un flīzes liks vannas istabā un kādu ozolkoka parketu viesistabā. Viss likās tik milzīgs, plašs un saulains. Jānim sirdī kaut kas iedrebējās. Nē tā nebija skaudība – tā bija pārliecība, ka arī viņš taču to ir pelnījis un var!

Nākamajā dienā abi ar draudzeni viņi jau sēdēja mākleru kantorī, kur pārspīlēti sasmaržojies, smalkā uzvalkā tērpies īblis ar gejiskiem žestiem un vairākiem gredzeniem uz pirkstiem, viņiem demonstrēja katalogu ar topošajām un vēl ieplānotajām jaunbūvēm „tuvākajā Rīgas apkaimē”. Viss izklausījās tik zolīdi un viegli. Aiziet uz banku, saņemt piekrišanu kredītam, noslēgt līgumu un gaidīt, kamēr uz zelta paplātītes tiek pienesta pēc svaigas krāsas smaržojoša jaunbūvīte. – „Tikai Jums jāpasteidzas” - īblis pačukstēja. „Cenas visu laiku aug un kāpj, tāpēc zaudētāji jūs nekādā gadījumā nebūsiet! Pēc pāris gadiem Jūsu īpašuma vērtība būs pārsniegusi kredīta summu un jūs jau būsit ieguvēji.” „Un Jāņa draudzene nepacietībā trīcot, iebadīja ar pirkstu lepnas divstāvu jaunbūves projektā, kaut kur uz Siguldas pusi. Atvadoties īblis paspieda viņiem roku, iekāpa Porsche Cayene un aizdrāzās pa bruģi prom. Jānis saskatījās ar draudzeni un abi ne vārda nesakot steigšus devās uz banku. Viņus apkalpoja laipna sieviete, kura izpētījusi viņu dokumentus laipni paziņoja, ka kredītu viņi visticamāk dabūs, tikai ķīliņā vajadzētu, kādu dzīvoklīti, vai zemīti, vai arī mājiņu. Jānim bija māja. Viņa vecāku māja, ko tēvs viņam bija norakstījis. Sieviete izpētījusi novērtējuma aktu, žilbinoši uzsmaidīja ar porcelāna pilnu smaidu un paziņoja, ka viņu iesniegumu izskatīšot kredītkomisija, un viņiem tiks paziņots.

Pēc nedēļas satrauktas gaidīšanas viņiem paziņoja - Jā! Abi metās uz banku un Jānis parakstīja līgumu ieķīlājot vecāku māju. Uzreiz tika noformēts atliktais kredīta maksājums uz gadu, un patēriņa kredīts, jo ir taču jāsagatavojas un jāiekārtojas jaunajā miteklī. Patēriņa kredīta pietika pirmajai iemaksai par jaunu, mirdzošu autiņu un par vairākām draudzenes kleitām. „Pie velna – dzīvojam taču tikai vienreiz!” Pēc dažiem mēnešiem viņi jau stāvēja pie savas mājas durvīm meža ielokā, blakus vēl vairākām tādām pašām mājām ap kurām laimīgi līkņāja viņu jaunie kaimiņi. „Tā ir dzīve, es dzīvoju, Jānis domās nodvesās un sajutās ļoti, ļoti laimīgs!”

Viņi jutās kā spārnos, aicināja ciemos draugus, rīkoja ballītes lepni izvadājot viesus pa savu jauno māju. „Tas nekas, ka pelēkā apdare, visu pamazām sataisīsim tā kā paši gribam”, viņš stāstīja. „Mēs speciāli tā gribējām!” Būs ko darīt gan man, gan draudzenei. Te būs zviedru santehnika, šeit esam nolēmuši būvēt kamīnu”... Draugi atzinīgi māja ar galvu un uzņēma viņus savā barā. Te nu autsaideriem vairs nebija vietas. Te valdīja tikai naudas un svaiga jaunbūves krāsojuma smarža. Jānis pārstāja sveicināties ar saviem paziņām, kuri kā viņš iepriekš dzīvoja vienkāršu dzīvi īrētos dzīvokļos un kuri nebraukāja apkārt ar jaunām automašīnām. Tagad viņš jutās pakāpi augstāks un viņam bija jātiecas uz vēl augstākām lietām. Tagad viņam vajadzēja, lai visi par viņu zin, un visi lai viņu apskauž, viņam vajadzēja glaunas drēbes, viņam pieklājās iet uz smalkākiem restorāniem ar saviem paziņām, jo vienkārši dzīvot viņam vairs nepieklājās. Viņa draudzenei tas patika. Viņa smaidīja tik bieži kā vēl nekad, grozoties pie spoguļa savās jaunajās kleitās un kurpēs. Viņi braukāja ar jauno autiņu uz Jūrmalu, uz Lietuvu iepirkties, pie vecākiem kuri nevarēja vien nopriecāties par dēla veiksmi. Bet vakaros Jānim pirms aizmigšanas atkal drusku kņudēja pakrūtē. Viņš atcerējās ciparu, kas viņam būs jāsāk maksāt jau pavisam drīz! 643 LS mēnesī! Tā bija gandrīz visa viņa alga. Priekšniecība gan bija solījusi pirms pusgada algu pielikt, un tieši tas arī bija pamudinājis viņu uz šo soli. Bet nepielika, un vēl jo vairāk paklīda runas par finansu burbuli un iespējamo finanšu krahu banku sfērā. Un tas vairs neļāva elpot ar pilnu krūti, un dzina galvā drūmas domas – „kas notiks, ja es saslimšu vai zaudēšu darbu”?!

Tas viss beidzās strauji. Priekšnieks pasauca Jāni pie sevis un paziņoja par mārketinga daļas štatu samazināšanu. Viņš kā apdullis atgriezās mājās ar aploksnīti rokās, kurā bija viņa atlaišanas pabalsts divu mēnešalgu apmērā. Galvā viņam grozījās cipari un skaitļi, bet kā cirvis virs kakla, žmiedza viens vārds „BANKROTS”.

Viņš steigšus un drudžaini sāka rakstīt pieteikuma vēstules un sūtīt savus CV uz visām malām, bet tas bija bezcerīgi. Neatsaucās pilnīgi neviens, vai arī piedāvāja minimālo algu, kas viņam galīgi nederēja. Draudzene bija mainījusies un ar viņu vairs gandrīz nerunāja. Staigāja uzmetusi lūpu, līdz kādā dienā Jānis atgriezies no Valsts sociālās aģentūras kur bija atrādīties kā bezdarbnieks, secināja, ka viņa ir savākusi savas mantiņas un klusu notinusies. Kredīts jau bija tikai uz Jāni!

Pēc dažiem mēnešiem viņam vairāk nebija ne mājas, ne jaunā autiņa, ne arī vecāku mājas. Vecāku māja bija, taču tagad tā piederēja bankai un viņa vecāki tajā tagad bija īrnieki. Lieki runāt, ka vecāki ar viņu vairāk nerunāja.

Jaunā māja izrādījās tik nevērtīga, ka viņu nevarēja vairāk pārdot pat par piektdaļu no sākotnēji samaksātās cenas. Kāpēc viņš agrāk nepamanīja, ka tā atrodas gandrīz purvā, un apkārt nav gandrīz nekādas infrastruktūras? Vai viņš varēja paredzēt, ka automašīnas vērtība gada laikā nokritīs uz pusi. Bet banka prasīja atpakaļ savu naudu. Tās viņam vairs nebija. Visu kas bija palicis vērtīgs viņš jau bija pārdevis lombardā.

Atskanēja spalgs svilpiens, un konveijera lenta apstājās. Jānis pacēla galvu un paskatījās pulkstenī virs galvas. Tas rādīja darba laika beigas. Blakus mīņājās viņa aizvietotājs. Jānis pamāja viņam un devās uz ģērbtuvēm. Izgājis laukā no fabrikas viņš ievilka plaušās vēso Anglijas novembra gaisu un kā visi devās uz krogu. Drūmās angļu ķieģeļu mājas kā dvīņi ar savām logu un durvju ailām ņirdza, viņam ejot garām. Viņš nebija dzērājs, bet alkohols palīdzēja aizmirst, ka viņam ir atņemts kaut kas svarīgs. Vēl joprojām viņu dedzināja sajūta, ka viņš ir nežēlīgi piekrāpts un izmantots. Viņš bija atdevis visu, bet neieguva neko. Nožēlojamā izmisuma un depresijas sajūta it kā jau bija notrulinājusies. Viņš bija ieguvis jaunu īrētu dzīvokli un jaunu darbu, bet viņam vairs nebija māju un cerību, ka kādreiz viss būs labi, tikai bailes, ka vecie parādi viņu atradīs arī šeit.

Vai kāds viņam pajautās vai viņš vēlas atgriezties?