Neapgalvoju, ka ar medicīnu viss ir kā vajag. Bet skaitīt tikai smagos arī ir stulbi. Pie šādas pieejas visai ātri tie 1500, kas vēl nesen karināja sistēmu, kļūtu par smagiem. Un tieši viņu dēļ arī citus nākas "mest no slimnīcas". Nav pareizi, bet, ja ir kādam akūti jāglābj dzīvība...
Mana draugu/radu/kolēģu kovid bilance gan nav tik laba (kaut arī nav pārāk slikta) - divi slimnīcā, viens čoms nu jau tajā saulē. Draugu ģimenes locekļi, kurus pats personīgi nepazinu - nupat apglabāja trešo. Bet pateikt - ir vai nav "tāds", ir visai dumji, balstoties uz personīgo pieredzi. Tas būtu tas pats, kas, ja man palaimēsies tagad nenoķert, skaidrīt apkārt un teikt, lai jau kovidnieki tusē apkārt - reku, es nesaslimu, arī citi nesaslims. Vai otrādi.
Protams, ka nepazudīs un protams, ka būs jāsadzīvo. Bet tā sadzīvošana arī ir iespējama ar dažādiem scenārijiem. Nav jau liela māka bļaut - davai, laižam visu vaļā, kamēr tas neskar pašu vai kādu tuvu cilvēku. Bet, kā jau teicu, ja šādas vaļā laišanas dēļ pats vai tuvinieks tiek atstāts aiz borta (vai nu tiešā veidā - nepietiek kovid gultu, vai netiešā - nevari ārstēt vēzi, jo gultas aizņemtas ar skābekļa badā esošiem kovidniekiem), tad tā vaļā laišanas ideja nemaz tik simpātiska vairs nešķiet, kas arī noved no "stulbā valdība, pakļauj tautu" līdz "stulbā valdība, neierobežo vīrusu".
To, ka slimība tiek izmantota, neapstrīdu. Es gan domāju, ka tas īsti tā nav Latvijas līmenī... nu, vismaz tajā pakļaušanas ziņā... tas, ka kāds to izmanto, lai uzvārītos, tas jā, bet, nu, labi, pieņemsim, ir instruments. Ko tālāk? Tāpēc nevajag slimību ierobežot?