Pēdējo 2 gadu laikā es sabiedrībai esmu devis daudz vairāk, nekā visi tie, kas ir būsterējušies, slimojuši viegli un nav noslogojuši slimnīcas. Proti, es ar covidu neslimoju vispār un valstij par mani jāsatraucās nebija. Varbūt arī izslimoju bezsimptomātiski, bet tas domu nemaina, jo valstij tāpat es klapatas nesagādāju.
Bet te pēdējās nedēļas laikā apstākļi iegadījās tādi, ka likās, ka varbūt ir vērts uztaisīt to testu. Normālos apstākļos neko netaisītu, jo jutos gauži labi, bet ja nu tomēr ir covids un attiecīgi pēc karantīnas dienām es varu pusgadu no untermenšu zemākās šķiras pacelties uz untermenšu mazliet augstāko šķiru. Mazums, ko nākotnē prasīs. Labāk izslimot, ja reiz tāda iespēja.
Laboratoriju jautājums ir intersants, jo par rindām būs dzirdējuši it visi. Tā ir patiesība, rindas ir. Vai nu jābrauc uz kādu tālu pilsētu, vai baigi jāmeklē, vai arī jācenšas uzķert mirkli, kad kāds atsaka pierakstu. Lai vai kā, 3 dienas vēlāk pierakstu dabūju. Operatore, kas zvanīja, gan izklausījās nogurusi no visādiem simulantiem
Testu uztaisīju un 24h laikā izrādījās, ka ar 2 gadu gatavošanos tomēr esmu pamanījies to izdarīt - man ir covids! Sajūta bija ļoti dīvaina - divus gadus to tik vien dzirdi, kā visi masveidā mirst, kā students Rūdolfs nespēj pēc slimošanas pat dirsu noslaucīt, cik vājš ir kļuvis, bet es? Es jutos gauži ikdienišķi. Nepavisam nejutos īpašs.
Lai vai kā, tad varēja pievērsties interesantākām lietām. Ko tālāk? Par laimi pazīstu cilvēku, kas ļoti tic zinātnei un zina visus termiņus un visus noteikumus. Izskaidroja, ka man 10 dienas jākvern mājās, ko darīt un ko ne. Es varbūt neticu labajam cilvēkos, bet pārāk tomēr neticu, ka kaut viens, izņemot ļoti ticīgos, to visu ievēro. Uz veikalu varbūt arī neiet, bet vai tāpēc pa parku nestaigā? Šaubos gan.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pirms kāda laika šefs, pianista spiediena dēļ, palūdza nočipoties, ko gan es izdarīju, bet izvēloties visprastāko un visneefektīvāko čipiņu. Tā ka kamēr citi jau dabūjuši 3o būsterīti, man knaps viens un tas pats jau laiku kalpojis. Var apgalvot, ka čipiņš glāba manu dzīvību un citādi es būtu daudz nelāgākā situācijā, teiksim, kā augstākminētais students Rūdolfs, bet jāpiebilst, ka braucu šaurā telpā, proti, vienā auto 3h ar kādu nečipotu cilvēku, kurš gan pieteicās uz laboratoriju pēcāk (jaunnedēļ), taču nav pārliecināts, ka covids jau nebūs izbeidzies. Šis cilvēks jūtas brīnišķīgi ar vai bez covida.
P.S. Cilvēks, kas ļoti tic zinātnei, nezin kāpēc neticēja zinātnes vīru apgalvojumam, ka covids pielīpot pēc 15 minūšu biedrošanās. Domājot, ka esot ātrāk. Nu kā gan var tā selektīvi ticēt zinātnei?