Tā jau ir. Tipisks variants - vispirms tiek pārdoti dzīvokļi (kvadrātmetri) mājai, kura nemaz nav sākta celt, jo savādāk cēlājiem nav līdzekļu, par ko to māju uzcelt. Pēc tam pircējs savā īpašumā iegūst nesosās sienas ar jumtu, logiem, pievilktu ūdeni, gāzi elektrību, kanalizāciju, kur pats taisa dzīvokļa plānojumu, liek starpsienas, klozetpodus, vannas, durvis utt.

Pirmais, es neapgalvoju, ka tā tūlīt notiks un ka tā vispār notiks. Cenu burbuļa plīšana un straujais kritums ir tikai viens no nekustamo īpašumu cenu attīstības scenārijiem. Ja godīgi, tad mani jau diezgan sen smīnu izraisa runas, ka cenu burbulis, ja ne šodien, tad rīt vai parīt noteikti pārplīsīs. Tā runā nu jau kādus 2-3 gadus, bet tas maita kā neplīst, tā neplīst. Bet var jau būt, ka šai lietai jāpieiet ar tīri Einšteiniski relatīvu domāšanu, saprotot, ka "rīt vai parīt" nozīmē "pēc gadiem 50 vai septiņdesmit".

Nu bet vai tad par tiem pagrabiem un siltummezgliem pirms pirkšanas neko nevarēji noskaidrot? Es ne tikai noskaidroju, bet vēl paprasīju iepriekšējam īpašniekam izziņas, ka neko nevienam nav parādā palicis, lai vienā jaukā rītā pārsteigumi neuzrastos.

Tieši tā. Ne jau laiki, kad māja ir celta, nosaka tās kvalitāti, bet gan tas, kā māja ir celta un kā pēc tam uzturēta.

Nu nav ceņņiks kā jaunajiem projektiem. Es tādu nemaz nevarētu atļauties. Varu mēģināt piekrist, ka mans gadījums ir izņēmums citu starpā, taču tas pierāda, ka padomju laiku māja uzreiz nebūt nav norakstāma.

Cenas var arī nenostabilizēties. Tās vienā brīdī var strauji krist, tieši pateicoties pārpircēju rosībai. Kad lielākā daļa cilvēku, kuriem dzīvoklis ir vajadzīgs dzīvošanai nevis naudas taisīšanai, vairs nevarēs atļauties maksāt pārpircēju uzlikto cenu, var sākties diezgan strauja mazāk solīšana no pārdevēju puses. Jo loģiski domājošs biznesmenis diezin vai turēs iesaldētus līdzekļus, kuru vērtība strauji samazinās.

Nerunā nu te muļķības par savām padomju laiku mājām. Ja mājas iemītnieki ir lohi un nemāk par sevi pastāvēt, tad arī dzīvos cūku kūtī. Es šovasar nopirku dzīvokli hruščovkā, kur pēdējo piecu gadu laikā ir nomainīta visa trubizācija, jumts, bet nākotnē kosmētiski izremontēs arī kāpņutelpas, kurās urīna smaka vai nomesti činčiki vēl nav ne reizi sajusti.

Un tas viss ir pateicoties pensionētam tantukam, kura ir izvēlēta par mājas vecāko, bet, kurai aknu ir vairāk nekā dažam labam klātesošajam. Tāpēc arī mājas pārvaldnieki to vien dara, kā atrotī piedurknes.

Tas jau būtu baigi skaisti, tikai nez kāpēc neviens tiem aķiem negrib dot vairāk par 2-3 gadu ilgu garantiju. Tātad ražotājs pats nemaz nav īsti drošs, ka aķīts vilks tos 6-10 gadus.

Tāds gultnis, kuru varētu nopirkt tikai autorīgā vēl nav uzražots. Meklē pa auto bodēm, gan jau tur normālus SKFus par saprātīgu cenu var iegādāt. Nevajag maksāt par autorīgas salona grīdas flīzēm un pārdevēju sarkanajām jakām.

Te viens zons laikam Remarka trīs draugus salasījies.

Viss ir elementāri - jo vairāk zirņu māgā, jo vairāk metāna vieglajā, arī neliela sērūdeņraža piešprice labākam smaceniekam, lai nejaušs pasažieris laicīgi konstatētu bīstamās degvielas noplūdi.