Lasītāju pieredze par saviem auto

Nu tad stāsts būs par padomju cilvēka labklājības simbolu - zaparožecu. Vecāmamma sakrāja 1000 rubļus pats piemetu 200 un no kāda krievu kara veterāna 1985 gada vasarā nopirku smuku sarkanu zapīti. Veterāns dauz nebija braukājis, tik vien kā vasaras sestdienās no Rīgas uz savu agarodu Plakanciemā. Zapīts bija labā vizuālajā un tehniskajā stāvokī. Krāsa spilgti, spilgti sarkana, visi moldingi ap lukturiem, durvīm, dzesēšanas "ausīm", kā arī priekšējā reste, durvju rokturi un spoguis- NIĶELĒTI spīdēja un laistījās vasaras saulītē. Uz priekšējās haubes eleganta niķelēta emblēma ar trīs slāvu burtiem ZAZ. Salons - griesti ar sniegbaltu dermantīna apšuvumu, gaiši brūni dermantīna sēdekļi, liela, tieva cieta plastmasas stūre ar elegantu mazu svītrainu no organiskā stikla veidotu signāla pogu vidū. Jā un šis specifiskais salona aromāts - dermantīna, līmes, gumijas un benzīna smakas sajaukums, tāda laikam nav nevienā autiņā. Bardačoks arī ar elegantu niķelētu rokturīti kā bumbiņu un tik maziņš ka neko lāga vairāk par cimdiem iebāzt nevar, bet kas interesanti, bardačokā atradās liels masas slēdzis ko varēja ieslēgt un atslēgt ar tādu pamatīgu klikšķi. Iesēžoties sēdeklī jūtamas lielās sēdekļa atsperes kas nogurkst kā vecs dīvāns. Pagrieziena rādītāju un tālo gaismu pārslēdži atradās nevis pie stūres bet priekšējā panelī pa vidu - un bija tā saucamie tumblerslēdzīši. Tas laikam bija izveidots jo veterānam, no kura pirku bija rokas protēze. Sēdēšana pie stūres izcili neērta. Runāt par salona ērtību nav vērts - jo par cilvēka ērtībām šeit nav domāts vispār. Ātrumi slēdzas pavisam otrādi nekā citiem autiņiem (pirmais gaņģis kā otrais utt. ) un lai pārslēgtos no otrā ātruma uz pirmo ir jābūt krampim un iemaņām.
Motors. Lai atvērtu motora pārsegu jāiespiež speciāla poga kas atrodas vidējā stoikā un kuru iespiest nav tik viegli. Paceļot motora pārsegu ieraugam 4 cilindru 30 ZS motorīti ar gaisa dzesēšanu un diviem amizantiem izpūtējiem. Pasakiet man kuram mūsdienu autiņam vēl zem motora pārsega ir speciāla spuldzīte, kas paredzēta motortelpas apgaismošanai, ja gadās kāda ķibele naktī uz ceļa - zapītim tāda bija standartaprīkojumā.
Ekspluatācija.
Savā laikā ar šo zapīti ar nebalansētiem riteņiem attīstīju 120 km/h, bet tad gan bija sajūta kā reaktīvajā lidmašīnā. Optimālais braukšanas ātrums bija tā ap 80 km/h. Karterī parasti lēju tā saucamo žiguļa eļļu bet bākā 76 benzīnu. Patēriņš bija tā ap 7l/100km Vājās vietas bija pusasis kas mēdza nolūzt, tāpēc vienmēr bagažniekā līdzi bija jāvadā vienu rezerves asīti. Visi saļņiki mēdza laist eļļu kas savienojumā ar gaisa dzesēšanu motoru vienmēr pamatīgi nocūkoja. Vasarā braucot pa putekļainiem ceļiem tas bija sevišķi izteikts, jo pa dzesēšanas "ausīm" kas atrodas sānos visi putekļi tiek ierauti motortelpā kur salīp uz eļļainā motora, tā kā motora mazgāšana vasarā bija parasta lieta. Ja karstā vasaras dienā sadomājat braukt lielāku gabalu tad jārēķinas ar to ka eļļa atri sāk vārīties un ik pa laiciņam ir jāpiestāj ceļmalā un jāatdzesē motors. Benzīna pečka bija galīgi neefektīva, benzīnu rij pamatīgi, bet labuma nekāda. Ziemā sānu un aizmugurējie stikls tā arī neatkūst. Pečka kājas dedzina tā ka nevar izturēt, bet nagi salst salst pie stūres. Bremzes - priekšā un aizmugurē ir tā saucamie trumuļi ar lokiem, kuri tajos laikos tika pašrocīgi kniedēti.
Remonti.
Pēc trim ziemām grīdā sāka parādīties caurumi. Nu tad nācās gāzt uz sāna un aizmetināt. Starp citu uz sāna apgāzām trīs veči un sieva. Ekspluatācijas laikā vienreiz tika veikts motora kapitālais remonts jo tika norauts viens vārsts un sadauzīts virzulis un cilindra galva. Pie tā paša remonta tika nomainīts sajūgs un visi saļņiki. Tika nomainīti arī abi izpūtēji, kas laika gaitā bija nevis izrūsējuši bet izdeguši, jo oriģinālie bija no ņeržavikas. Zapiņa izpūtēji tajā laikā bija baigais deficīts. Speciāli braucu no Rīgas uz Kuldīgu, jo tur viens kooperatīvs tos metināja. Pēc remonta motors gāja ne sliktāk kā agrāk. Vienreiz izrūsēja un plīsa bremžu caurulīte labi ka dzīvs paliku. Pēc tam visas caurulītes nomainīju no dzelzs uz kapariņu. Bagažniekā kas atrodas priekšā atradās zapaska un aķītis. Ja zapasku izņēma tad varēja ielikt vienu vidēju kartupeļu maisu. Caurgājamība zapītim bija laba, jo tas bija diezgan augsts un viegls (salīdzinājuma ar žiguli) un motors atradās virs velkošajiem riteņiem. Savā laikā Rumbulā nopirku riepas ar tādu protektoru kā skujiņu, pa asfaltu braucot nežēļigi gaudoja, bet nevienā kupenā vai dubļos nekad netiku sēdējis.
Kopumā šo zapiņa laiku atceros ar humoru, jo tā bija mašīna par ko stāstīja anekdotes.
"ZAZ Reklāma: tikai 20 minūtes kauna un tu jau esi darbā. " Bet cik laimīgs toreiz biju kad pirmo reiz iesēdos SAVĀ PIRMAJĀ autiņā!