Sēņu laiks ir klāt. Un tās, izņemot pavisam necilus un tikai bada laikos ēdamus eksemplārus, pie asfalta ceļiem neaug. Pilsētnieks nobrauc uz grants un nonāk pasaulē ar pavisam citiem likumiem. Par tiem ir rakstīts pērn un vēl senāk, taču šajā jūlijā redzētais un dzirdētais liek atgādināt vēlreiz - te modrību zaudēt nedrīkst!
Atis Jansons, „Latvijas Avīze”
Šķietamā vientulība
Idile. Tikai tu un skuju un sūnu smarža. Pa kādai lapsai un zaķim, lielīgs, pēc riesta pavisam piesardzību zaudējis medņu gailis. Jau stundām tu esi viens un trīs metrus platais celiņš gluži pamests un tikai tavs. Maldi! Maldi un lamatas!
Viens no labākajiem „Auto akadēmijas” instruktoriem, kuram iemaņu trūkumu nu nekādi nevar pārmest, šādā klusumā pretimbraucošo "kokmašīnu" ieraudzīja kādu 40 metru attālumā. Un, paldies ralliju skolai, zibenīgi saprata, ka apstāties šādā telpā var tikai viņš viens. Ko jādara? Jātinas! Kaut caur krūmiem, tikai ne purnā!
Šo smago kuģu mežos pašlaik daudz. Viņiem jāpelna, viņi steidzas. Kaut viņu ātrumi absolūtos skaitļos nemaz nav tik lieli un ir it kā pilnīgi lojāli (40 - 70 km/h), taču ar 30 tonnu kravu šāds lādiņš spēs apstāties tikai tad, kad būs pārbraucis tev pāri.
Ja arī šajā reģionā "kokmašīnas" nebrauc, tev vienalga jābūt trīskārt piesardzīgam un divreiz lēnākam par savām spējām, jo, pēkšņi parādījies līkumā tu vari pretimnākošo sabaidīt. Ja viņš ir iekšmalā (kreisais līkums), izbīlis var likt šim bremzēt un aizšļūkt pa pieskari (tev virsū!). Ja viņa mala ir ārējā, pat tava cieša piekļaušanās pie iekšējā grāvja var neglābt viņu no sānslīdes, kuru radīs instinktīva gāzes pedāļa atlaišana, un kura beigsies krūmos...
Tātad pirmais likums - neļaujies idilei, kad esi pie stūres. Par dabu varēsi jūsmot, kad staigāsi kājām. Starp citu - arī mežā kulturāls cilvēks auto ceļa vidū nepamet.
Iemaņu trūkums
Ja esi pilsētnieks un ikdienā brauc tikai pa asfaltu, nekādās īpašās auto augstskolās neesi gājis, tad jau laikus atzīsti - tu grants ceļiem neesi gatavs. Te tavs it kā pazīstamais un allaž tik paklausīgais braucamrīks sāk uzvesties pavisam citādi. Tas nestājas - pat no nieka 70 km/h, ABS vārstiņiem tik nepierasti tirkšķot, paies vai metri 100, kamēr pie miera tiksi. Tas pēkšņi sāk demonstrēt, ka ne jau stūres rata pagrieziens vien spējīgs mainīt kustības virzienu. Pietiek līkumiņā atlaist gāzi, un deguns metas uz līkuma iekšpusi. Pietiek neuzmanīgi "uzbērt", un, par spīti pa kreisi sagrieztiem riteņiem, purns šļūc taisni. Pietiek šķietami viegli piebremzēt, un visi četri rati slīd šķērsām. Grāvī... Te jāstūrē nevis ar rokām vien, bet ar kājām arī. Un galvu, protams.
Grants ir brīnišķīga, kad esi tās un sava auto noslēpumus un kopsakarības atklājis un apguvis. Baltie lielceļi Latvijā faktiski ir vienīgā vieta, kur, nepārkāpjot likumu (un nemaksājot lielu naudu par slēgtajām sporta trasēm) iespējams savas autovadītāja iemaņas kopt un spodrināt visaugstākajā līmenī. Iegūto prasmi baudīt. Taču avantūras tā nepiedod. Ja neesi gatavs - nekādus "atļautos" 90 km/h! Jau 70 iesākumam būs ļoti daudz. Saku - brauc lēni, kaut saprotu, ka tādēļ bez kāda kaifa daudzviet nāksies vilkties arī man un citiem, kuri lielākiem ātrumiem gatavi. Apdzīt putekļos bez nopietna riska taču nav iespējams.
Un tieši tāpēc man patīk pakaļējā piedziņa - vienmēr ir kaut kas, kas neļauj pakaļriteņiem apsteigt priekšējos!:)