Reizēm gadās sastapt autovadītājus, kas pilnā balsī saka, ka zina visu un ir gatavi jebkurai situācijai, kas var notikt uz ceļa.
Taču bieži vien tā domā tikai pats šoferis, un šāds domu gājiens var beigties ar bīstamām situācijām un apdraudējumu citiem satiksmes dalībniekiem. Kādi ir biežākie mīti, ko gadās dzirdēt no autovadītājiem, un kā ar tiem cīnīties, stāsta Drošas braukšanas skolas vadītājs Jānis Vanks.
„Es visu māku”
No cilvēkiem, kas apmeklē Drošas braukšanas skolas nodarbības, reizēm var dzirdēt tādus apgalvojumus kā “man ir tiesības jau 20 gadus, es visu zinu un māku”, “esmu labs autovadītājs, man ir laba reakcija un prasmes” un “es protu vadīt auto”. Taču pēc tam nodarbības laikā izrādās, ka šādi apgalvojumi nemaz nav tik patiesi, kā pašiem sākumā varētu likties. Gadās, ka pat šoferi ar 40 gadu stāžu, kas sākumā ir skeptiski, nodarbību beigās paspiež roku instruktoram un atzīstas, ka viņi diezgan daudz ko jaunu ir uzzinājuši un iemācījušies. Tas liecina tikai par to, ka, lai vai cik ilgus gadus jau sēdēts pie auto stūres, vienmēr ir iespēja apgūt ko jaunu.
Spēju pārvērtēšana bīstama sev un apkārtējiem
Ikdienā nākas sastapties ar autovadītājiem, kas pārvērtē savas spējas, atrodoties uz ceļa. Visbiežāk tas ir tāpēc, ka šiem šoferiem uz ceļa nekas slikts vēl nav atgadījies. Vadītājs ir piedalījies ceļu satiksmē pietiekami ilgu laiku, un līdz šim vai nu viņam ir paveicies, vai arī nav gadījies nekas ārkārtējs. Tas, ka autovadītājs pavadījis pie stūres pat vairākus gadus, vēl nenozīmē, ka viņam ir zināšanas, kas nepieciešamas, lai noreaģētu ārkārtas situācijā. Ko tādu autoskolā nevar apgūt. Tas laika gaitā jāapgūst papildus.
Ja vajadzīgās iemaņas netiek apgūtas, bet autovadītājs savas spējas turpina pārvērtēt, sekas var būt ļoti nelāgas. Jo pārdrošāki jūtamies, jo ātrāk braucam. Ja ātrums ir liels, uz ceļa notiek kas neparedzēts un mēs nevaram savu auto novaldīt, var notikt liela nelaime. Vērts atcerēties, ka pārgalvīga braukšana uz ceļiem apdraud ne tikai mūs pašus, bet arī visus pārējos ceļu satiksmes dalībniekus.
Pārgalvīgas braukšanas sakne – neiecietība pret apkārtējiem
Savu spēju pārvērtēšana un pārgalvīga braukšana var novest arī pie pārgalvīgas, agresīvas braukšanas un regulāras noteikumu pārkāpšanas. Taču cēlonis šādai autovadītāju rīcībai bieži vien ir arī psiholoģisks. Neiecietība, neiejūtība, seklums, nedomāšana par citiem, neiedziļināšanās situācijā, mazvērtības kompleksi un citas īpašības ir tās, kas autovadītājam liek uzskatīt, ka pārējie satiksmes dalībnieki neko nesaprot. Labs risinājums ir šādus autovadītājus aicināt parādīt savas prasmes sacīkšu trasē. Tajā uzreiz ir redzams, kādas ir šofera patiesās spējas.
Vēl viena lieta, kas var mazināt pārgalvīgu braukšanu, ir līdzcilvēku viedoklis. Pasažieri autovadītājam var skaidrot, ka šāda braukšana ir bīstama, tā bojā garastāvokli, apdraud apkārtējos ceļu satiksmes dalībniekus un tos, kas atrodas automašīnā. Par to jārunā arī valstiskā līmenī. Ir skaļi jāpasaka tas, ka pārgalvīga braukšana uz ceļa nav stilīga vai pieņemama. Ir jāliek saprast, ka šāda uzvedība uz ceļa ir nosodāma un sodāma.
Kad beidzot austoskolām ieviesīs obligātu pasākuma programmu ar braukšanu ziemas trasē!? Lielākā daļa jauno kursantu akli tic, ka lēna braukšana un bremzes spiešana palīdzēs izvairīties no nepatikšanām. Bet uz apledojuša ceļa nospiesta bremze nozīmē tikai vienu, taisnvirziena kustību uz grāvi. Un nevajag lielu ātrumu, pietiks arī ar 30 km/h lai iešļūktu grāvī, apmalē, vai citā mašīnā. Kursantam ir jāsaprot, ko ziemā darīt, kad mašīna slīd, kad mašīnu samet un kā tas var būt, ka lai brauktu pa labi, stūre jāgriež pa kreisi! Vajag vairāk mācību poligonus un ziemas trases, lai teoriju apgūtu praksē un tad mums vairs nebūs sastrēgumu puteņa vai lietus laikā, jo visi mācēs braukt!
Mācītāj vēl aizmirsi piebilst ka jo ātrāka braukšana, jo atrāk un dziļāk grāvī ielidosi.
Kādreiz teica - vairāk gāzes, mazāk bedru...
Tu te nebremzē, citādi pakaļā autobuss ielidos!
Vispār jau bailīgajiem ir paredzētas vietas autobusā, nelien uz ceļa, ja bail braukt!