Nav tiesa, ka ziepes ievārīt var tikai braucot ātri, ierobežojumus un limitus rupji pārkāpjot. Liela daļa satiksmes negadījumu notiek dalībniekiem knapi kustoties. Sekas šai daļai gan parasti nav smagas, tādēļ tos klusītēm „noraksta”.
Noraksta uz apdrošinātāju, uz apstākļu sakritības, nu – labi, jau labi – arī uz sava stulbuma rēķina. Ko tur daudz runāt... Bet nervu un naudas taupīšanas nolūkos derētu gan.
Vēl neiesilis vai jau atdzisis
Visbiežāk stulbas brūces gūst, tā teikt, savā pagalmā vai tā tiešā tuvumā. Leģendārs stāsts šajā ziņā ir par kādu dāmu, kura, ļoti labi veikusi divus slidenus sacīkšu apļus Biķernieku kartodromā, sajutās tik kārotajā drošībā pāris sekundes par agru, atlaida grožus metrus desmit pirms finiša līnijas un – iebrauca tiesnešu nojumē. Galdi pa gaisu, soģu pēdas un hronometri pa gaisu... Liktenis bija vēlīgs. Neviens necieta.
Atzīšos – esmu grēkojis pats. Redakcijas pagalmā reiz ievilku dziļu švīku spožos un jaunos sānos, jo ne jau par mazo krūmmalā paslēpušos stabiņu domāju. Mana galva bija vēl pilna ar tikko mētātajiem virsrakstu variantiem, jau pilna ar minējumiem par iespējami tukšāko Daugavas tiltu un maršrutiem līdz tam... Reiz mājās, jau noskaņojies tālam ceļam, nostrādāju vēl „smalkāk” – parāvu atpakaļgaitā no garāžas, lielās aizmugures durvis neaizvēris. Tās, protams, atdūrās vārtu stenderes augšā un salocījās tieši par Ls 180...
Īsta brauciena režīmu savā galviņā nebija pratis ieslēgt arī bildītēs attēlotā traģikomiskā sižeta varonis. Neuzskatīja par vajadzīgu, jo nekur jau viņam it kā nebija jābrauc. Brauks cits, viņam tikai lika auto „uztankot”. Un uzpildes stacija – 50 metru attālumā. Viņpus tukšai un klusai ielai. Piecas minūtes līdz darbdienas beigām...
Lodziņi, draudziņš un aklā zona
Auto tikko mazgāts un silts. Ārā vēss. Lodziņi aizsvīduši. Kreiso zēns atver, lai ar varētu pārmest klaču ar šurp braucošo kolēģi (sarkanais auto). Vējstiklu notrauc ar mehāniskām slotām. Priekšā, spoži apgaismots, mirdz mērķis – „Neste”. Skats pa kreisi, iela tukša. Pirmais robs, starts. Jaunais auto lec kā kaķis. Blaukš!!!
Ka tevi jupis! Tieši lēciena līnijā izrādās ir vēl viens. Gandrīz melns, nemazgāts, blāviem uguņiem, kuri profilā uz spilgtā fona izrādās neredzami. Varbūt aizsvīdušais lodziņš vainīgs, varbūt masīvā labā jumta statņa aizsegtā „aklā zona”... Varbūt viss kopā. Un uz cita, nevis droša, nopietna brauciena viļņa noskaņotas smadzenes, pirmkārt. Skatās, bet neredz...
Melnais no trieciena mazliet sagriežas un taranē ielas pretējā pusē pa kreisi stāvošo rindu. Pirmais stāvētājs, sasistu pakaļu, uzripo otrajam, otrais (nu jau arī ar nesmuku dupsi) uzkaras uz trešā piekabes āķa. Vainīgajam jaunā un smukā purna vairs nav. Melnā restaurācijas iespējas vispār zem jautājuma zīmes... Tādi tie „nenozīmīga manevra” nieciņi. Tā uz latiem 3000.
Ielāgosim – tādu „nenozīmīgu manevru” vispār nav. Auto ir smags. Auto ir bīstams pat kustoties ar ātrumu 5 km/h. Tas dragā savus un svešus bleķus, tas var saspiest līdz nāvei kājāmgājēju, ja tāds starp dzelžiem būtu gadījies. Nopietnību, dāmas un kungi! No pirmā līdz pēdējam kustības metram.
Un pēc tam arī vēl drusciņ, jo vari taču durvis atvērt un izkāpt tāda paša melna un nepamanīta trajektorijā.
1.
2.
3.
Foto: Auto akadēmija
Un?
Kautkādi tēlaini murgi pohmeļu iespaidā...