Braukšanas kūltūra.
Vispār tā ir interesanta tēma.Daudzus gadus atpakaļ mans brauca komandējumos uz Skandināviju,viss vairāk tā bija Zviedrija,vienreiz gandrīz gadu nodzīvoju Dānijā(Kopenhāgena),Norvēģija,tas neskaitās jo tā bija Traena sala bet visi ceļi asfaltēti un nevienas bedres vai ielāpa,ielu apgaismojums deg 24 stundas diennaktī.Patīkamākais bija Zviedrija,vairāk kā 400 km un vel biku vairāk no Stoholmas.Pirmais komandējums Tockskfors.Ik rītu ejot uz objektu ar kājām mums sanāca šķērsot ceļu kur vienreiz stundā brauca viens auto,lauku ceļš bet asfaltēts.Ja tur brauca auto tad viņš noteikti apstājās lai mēs varētu šķērsot ceļu.Rādījām viņam ar rokām,lai brauc bet tas stāv kā iemīts.Tad bija Sundsvall,nu jau pilsēta,atkal jāšķērso ielu,visi apstājās,mans bija uz pauzes.Un tad bija Ostersund,viņa mani piebeidza.Braucu busam pie stūres,priekšā trīs auto,gājēju pareja,bērni no bērnudārza iet pāri,pēc 10 metriem nāk nākamā grupa ar bērniem,protams arī šķērsos ielu.Priekšējie stāv,neviens nekust no vietas kaut bija iepēja,neviens nepīpina.Biku vēlāk braucot mans ierauga sabiedrisko autobusu uz mazāknozīmes ielas kas stāv ielas slīpumā uz leju,saprotamu kad viņam kustības uzsākšana sagādā grūtības jo ārā tak ir ziema.Es piebremzēju un uzmetu viņam ar tālajām,laikam viņš nesaprata ko es no viņa gribu un paliek stāvam.Beigās apstājos un ar roku parādīju lai viņš brauc un tad man iestājās eiforija,es nekad nebiju tik labi juties kā toreiz,es burtiski staroju no laimes,iesaku jums to izbaudīt.Pie mums to nevar izbaudīt jo citi tevi neciena.Vermons pieminēja Tadeiķa un Valdeķa apli kur kāds tiek apkrāpts,bļin,es pat vienmēr sabiedriskajam dodu ceļu jo tad man iestājās eiforija,atceros Zviedriju,nostaļģija ko es vairāk neizbaudīšu.
.
Laikam manam aķim arī tuvojas gals,jo nestrādā start-stop un startējot dzinēju izslēdzas multimedijas centrs.