Melomāni mašīnā neklausās mūziku

Nu bet tas ir ok, ka katram savi kritēriji. Tad jau tikpat labi, šo var nosaukt par sieviešu apskatu, ja neviens nepaprasa kā šāles šim nomainīt. Zinu, ka elektro, bet piemērs vietā.

Vienkārši “wow” efekts. Izskatās smuki, iekšā nav tik forši kā Renault 4, bet sajūtas labas. Pats lielākais pārsteigums šim mazajam krupim bija paātrinājums, kas liek nosarkt visiem veco trīslitrīgo dīzeļu saimniekiem. Vienkārši fantastisks auto, no kura izkāpjot, gribas atskatīties, uztaisīt bildi un ielikt Instagram storijā.

Dizains tik garlaicīgs, ka nevarēju Circle K stāvvietā atrast to auto. Domāju, ka kāds no malas iebraucis bulciņu Statoilā nopirkt. Iekāpju iekšā – salons garlaicīgs. Priekšā displejs kaut kāds neforšs aiz stūres. Salons galīgi neinteresants. Izbraucu tālāk līdz Tomes kultūras centram – skaļš, garlaicīgs auto ar labu paātrinājumu

Renault 4 – Biju redzējis bildēs un jau iemīlējos mašīnā. Dizains fantastisks. Atgādina Renault 5 Turbo no astoņdesmitajiem, līdz ar to mašīnai tāds rallija piesitiens. Salonā katrs sīkums piedomāts – rūtainie reljefa griesti, nesaprotamā “pusdienu kastīte”, skaistie sēdekļi. Ekrānu spidometrs, kas izskatās moderns, bet sniedz normālas mašīnas sajūtu, jo man ļoti nepatīk, ka mūsdienās viss panelis ir tačskrīnā. Brauciens no Mola līdz Ķekavai – paātrinājums pietiekams, gaita forša, viaduktā turas fantastiski, sportiska vadāmība. Nu vienkārši sapņu auto. Sajūta braucot – dievīga.

Labdien,

Šeit neliela recenzija par Gada Auto pasākumu no manas puses.

Esmu liels auto entuziasts jau kopš māku staigāt, kā arī mana profesionālā darbība un hobiji vienmēr ir bijuši saistīti ar auto, moto un autosporta sfēru. Kā arī, strādājot par servisa vadītāju Ferrari, McLaren un Bentley oficiālajos servisa centros, man ir izveidojies kritēriju kopums par to, vai mašīna ir laba vai nē. Citiem cilvēkiem tas ir praktiskums un garlaicība, bet man ir otrādi. Ir tikai divas iespējas – patīk vai nepatīk. Respektīvi, vai auto dod patīkamas emocijas, vai nedod, neskatoties uz praktiskuma un kvalitātes pusi. Jo tieši tas ir svarīgi, par ko mēs atstājam naudu, pērkot auto. Jo, nopērkot auto vairāk praktisku apsvērumu dēļ, vienmēr paliek rūgtums par iztērēto naudu un vienmēr ir uzbāšanās kaimiņiem, radiem un draugiem ar attaisnojumiem, cik labs ir jaunais pirkums.

Tas ir tieši tāpat kā karstā dienā ieiet veikalā un pie bezalkoholisko dzērienu ledusskapja stāvēt izvēles priekšā starp 0,33 koliņu stikla pudelē par 1 EUR vai 1,5 l plastmasas pudelē par 1,10 EUR. Izdevīgāk, protams, ir nopirkt lielo pudeli, izdzert 0,33 no tās un tad staipīt līdzi atšālējušos kolu lipīgā pudelē. Bet var iztērēt 1 EUR un to izbaudīt uz 100 procentiem, atveldzējoties līdz pēdējai pilei.

Tieši tāpat ir ar mašīnām – tās jāpērk tādas, kas patīk. Īsi aprakstīšu mašīnas, ar kurām izbraucu testa dienā, un beigās uzrakstīšu “jā” vai “nē”. Nevērtēšu ne skaņas izolāciju, ne salona apdares kvalitāti, jo šajā cenu kategorijā ir vienkārši nepieklājīgi ko tādu prasīt. Gribat kvalitāti salonā? Pērciet Bentliju. Tieši tik vienkārši. Tomēr dažas mašīnas mani patīkami pārsteidza.

Renault 4 – Biju redzējis bildēs un jau iemīlējos mašīnā. Dizains fantastisks. Atgādina Renault 5 Turbo no astoņdesmitajiem, līdz ar to mašīnai tāds rallija piesitiens. Salonā katrs sīkums piedomāts – rūtainie reljefa griesti, nesaprotamā “pusdienu kastīte”, skaistie sēdekļi. Ekrānu spidometrs, kas izskatās moderns, bet sniedz normālas mašīnas sajūtu, jo man ļoti nepatīk, ka mūsdienās viss panelis ir tačskrīnā. Brauciens no Mola līdz Ķekavai – paātrinājums pietiekams, gaita forša, viaduktā turas fantastiski, sportiska vadāmība. Nu vienkārši sapņu auto. Sajūta braucot – dievīga. Ņemu.

Škoda Elroq – Dizains tik garlaicīgs, ka nevarēju Circle K stāvvietā atrast to auto. Domāju, ka kāds no malas iebraucis bulciņu Statoilā nopirkt. Iekāpju iekšā – salons garlaicīgs. Priekšā displejs kaut kāds neforšs aiz stūres. Salons galīgi neinteresants. Izbraucu tālāk līdz Tomes kultūras centram – skaļš, garlaicīgs auto ar labu paātrinājumu. Neņemu.

Cupra Tavascan – Škodas ļaunais dvīņubrālis. Šeit viss jau ir labi – salons ar odziņu, sajūta kā dārgā sporta auto. Ieliekam Cupra braukšanas režīmā, un auto ir ļoti izaicinošs. Brauc forši, visu laiku gribas iespiest pedāli. Fantastisks auto, ar ko braukt ikdienā gan vienam, gan ar ģimeni. Ņemu.

Hyundai Inster – Vienkārši “wow” efekts. Izskatās smuki, iekšā nav tik forši kā Renault 4, bet sajūtas labas. Pats lielākais pārsteigums šim mazajam krupim bija paātrinājums, kas liek nosarkt visiem veco trīslitrīgo dīzeļu saimniekiem. Vienkārši fantastisks auto, no kura izkāpjot, gribas atskatīties, uztaisīt bildi un ielikt Instagram storijā. Ņemu.

KIA EV3 – Komentārs īss: pragmatisks, praktisks auto. Principā varu arī braukt ar vilcienu līdz nākamajam posmam.

VW baron Dienas pirmais hibrīds – Respektīvi, pirmais auto ar iekšdedzes dzinēju. Iespējams, tas, ka pārkāpu tieši no elektro, sajūsmu man noteikti nerada. Skaļš, ar viduvēju paātrinājumu un ļoti uzkrītošu sajūtu starp elektro un iekšdedzes dzinēja pārslēgšanos. Bet bija forša lieta – masāža, kas masēja labāk nekā Bentlijā.

Cupra Terramax – Mazais spridzeklis. Auto ar mazu jaudu, bet superīgām ambīcijām. Paātrinājums necils, bet var izbaudīt visā garumā, jo skaņa fantastiska un sajūta kā brauktu ar divtūkstošo gadu “hot hatch”. Sanāca braukt tieši ātrā, reljefainā un ļoti līkumainā posmā. Nedaudz dīvaini uzvedās aizmugurējā piekare, bet auto ļoti labi turas uz ceļa. Katrs, lai arī necilais, paātrinājums liek justies kā brauktu sacensībās ar īstu mazlitrāžas sacensībām sagatavotu auto. Vienkārši mašīna, kas obligāti jāņem.

Peugeot 5008 – vispār neko nekomentēšu.

Lynk & Co – Nākamais man programmā ir Ķīnas autobūves šedevrs. Teikšu tā – esmu pat ne skeptisks, bet visu mūžu izvairījies no ķīnas zīmoliem. Tur bērnu, motocikli, telefoni utt. Es labāk nopirkšu 20 gadus vecu japāņu motociklu, nekā jaunu ķīnas. Tātad – nekad neesmu braucis ar ķīnas auto. Iekāpju – izskatās jau ok. Sāku braukt, meklēju ko katastrofālu – nekas baigi acīs nekrīt, izņemot viduskonsoles ekrānu mana mājas TV izmērā. Izbraucu no ciema un iespiežu labo pedāli grīdā… Un nesaprotu, kā tas var būt. Tikko braucu ar Peugeot hibrīdu un tagad ar ķīnas hibrīdu – vienkārši “wow” paātrinājums. Maigs, elegants un spēcīgs. Mazais iekšdedzes dzinējs nerēc. Kopā ar elektrību strādā kā siāmas dvīņi. Nodomāju, ka nevar būt. Braucu tālāk. Braucu ātrāk par atļauto ātrumu, un sajūta ir kā dārgā premium auto. Es gan tāpat neņemtu šo auto, jo mani stereotipi ir pārāk dziļi iesēdušies. Bet jā – mums zināmajiem Eiropas, Japānas un Korejas autobūves brīnumiem nākotnes pārdošanas rādītāji ir briesmās. Un pamatoti. Šim auto gan vibrēja bremzes. Odometrs rādīja 8000 km, bet es pieļauju, ka šis testa auto ir braukts un slavēts kārtīgi.

Opel Grandland – Peugeot 5008 labais dvīņu brālis ar normālu stūri un paneli. Bet tāpat – nekas labs, izņemot motora pārsegu, kas no pilota pozīcijas liek justies it kā sēdētu vecā deviņdesmito gadu īstā džipā.

Dacia Bigster – Briesmas.

VW Transporter – Un pēdējais mans testa auto, kuru ļoti gaidīju. Tieši tāpēc, ka uz pasākumu ierados ar savu 1990. gada T4 Caravelle, kurai iepriekšējā dienā izgāju tehnisko apskati ar pirmo reizi. Nekādas ekspektācijas negaidīju, jo zināju, ka tas patiesībā ir vāji nomaskēts Ford Transit. Tā arī ir – no klasiskajiem T4, T5 šeit vairs nav VW sajūtas. Bet pareizi jau dara – kravas auto nav jāsniedz emocijas. Ar to ir jādara lietas.

Rezumē pāris vārdos. Paldies par iespēju izbraukt ar jauniem tautas auto. Darba specifikas dēļ ar jauniem auto esmu braucis tikai no luxury, sporta un hipersporta segmenta. Kas man nepatīk visos mūsdienu auto, ir planšetes panelī un pogu neesamība. Katrā auto iekāpjot, jāmeklē ar acīm, nevis tausti, kā ieslēgt radio, pagriezt skaļumu un pārējās primitīvās darbības. Kamēr meklē, kā ko izdarīt, tikmēr jau mašīna bļauj, ka neskaties uz ceļa. Pamatfunkcijām ir jābūt fiziskām pogām. Bet nu – tāds laikmets, kad patērētājam galvenais ir piekonektēt telefonu mašīnai un palielīties kaimiņam ar bagāžnieka izmēru, kuru tāpat nekad neizmantos.

Gada auto balvu iegūst mans 1990. gada VW busiņš, jo manam izvēlētajam un paša rokām ieinstalētajam Pioneer maģītim ir fiziska skaļuma poga.

Piedalos