Toreiz tika rakstīts, ka vēl 2003. gadā autoceļu uzturēšanai SM saņēma 60 % no akcīzes nodokļa degvielai, turpretī 2005. gadā aprēķināts, ka šim mērķim novirzītā summa ir 33 %, bet 2006. gadā būtu 25 % no šā akcīzes nodokļa degvielai. Satiksmes ministrs valdības sēdē sacīja, ka, šādai tendencei turpinoties, draud autoceļu sabrukums.
Minētais autoceļu finansēšanas modelis paredzēja līdz 2014. gadam Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkst būt mazāks par summu, kas atbilst plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un daļas no ieņēmumiem par naftas produktu akcīzes nodokli. 2009. gadā šī daļa nedrīkstētu būt mazāka par 75% no valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem, 2010. gadā — vismaz 80%, 2011. gadā - 85%, 2012. gadā - 90%, bet 2013. gadā – vismaz 95%.
Šobrīd aiz loga ir 2011. gads un tikai fakts, ka pārvietojos apvidus automašīnā ļāvis man saglabāt visas zobu plombas, jo ceļi šobrīd ir ļoti sliktā, pat avārijas stāvoklī.
Būtu ļoti interesanti uzzināt, cik no plānotajiem ceļu nodokļa un degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumiem pašreiz tiek novirzīts ceļu sakārtošanai? Cik tālu mēs esam no augstākminētās koncepcijas. Ja mēs plānojam investēt ceļu sakārtošanā visu palielināto ceļu nodokli un iepriekšminētos 85% akcīzes nodokļa, tad mans sākotnējais šoks ir pārgājis un es priecājos, ka jau pavasarī sāksies visaptveroši un vērienīgi ceļu kapitālie remonti un es vairs neesmu akcīzes nodokļa palielināšanas pretinieks.
Konsolidācijas pasākumos varētu ielikt vairākus simtus miljonu ieņēmumus no pelēkās ekonomikas apkarošanas , ja maksātājiem būtu ticība, ka nodokļi aiziet to paredzētajiem iekasēšanas mērķiem, nevis izmisīgi tiek papildināta valsts kase ar jebkuriem paņēmieniem. Pelēkā ekonomika nebūtu jāapkaro. Liela sabiedrības daļa spēj un ir gatava maksāt par labāku servisu. Tā nav gatava augstāku cenu par krītošu kvalitāti. Un te nav runa tikai par akcīzes nodokli. Bet tas jau ir cits stāsts.
(
