Vācijas lielākais automobiļu klubs ADAC noskaidrojis, cik droši jūtas gājēji lielākajās pilsētās, no kā tie baidās un, kas tos uztrauc. Pretēji prognozēm, autobraucēji nebūt nav šī saraksta virsotnē.
ADAC pētījumā par gājējiem draudzīgākajām pilsētām atzītas Minhene un Potsdama. Aptaujātie atzinuši, ka jūtas droši zonās, kur darbojas gājēju luksofori un uzzīmētās gājēju pārejas. Minhene turklāt izceļas pozitīvā plāksnē arī attiecībā uz sniega tīrīšanas un smilšu kaisīšanas pakalpojumiem. Bavārijas galvaspilsētas ietvju stāvoklis valsts mērogā ir novērtēts kā labākais. Minhenes iedzīvotāji kritiski vērtē tikai centrālo drošības saliņu skaitu, savā atskaitē secina ADAC.
Bet, kas tad traucē gājējiem un dara bažīgus vismazāk aizsargātos satiksmes dalībniekus? – izrādās, ka tās nebūt nav automašīnas, kā varētu domāt: 53 procenti aptaujāto atzinuši, ka visvairāk jāuzmanās no neapdomīgiem elektrisko skrejriteņu vadītājiem, seko velosipēdisti ar 49% un citi gājēji ar 34%, bet tikai 31% norādījis uz autovadītājiem. ADAC gan piebilst, ka negadījumiem, kuros iesaistīti gājēji, smagākās traumas gūtas sadursmēs ar mašīnām.
Arī riteņbraucēji ir lieli grēkāži.
Autokluba “Mobil in Germany” Minhenē 2022. gadā veiktais pētījums parādīja, ka arī velosipēdisti pieskaitāmi pie lielākajiem satiksmes noteikumu pārkāpējiem. 12 stundu laikā kādā jūnija dienā tika fiksēti 133 riteņbraucēji (6,4% no visiem), kas ignorē luksofora sarkano gaismu.
Bez vainas nav arī paši gājēji.
Dažkārt gājēju problēma nav satiksmes dalībnieki, kas pārvietojas uz diviem vai četriem riteņiem, bet gan viņi paši – bieži gājēju uzmanību novērš mobilie tālruņi, tie nēsā austiņas un tāpēc apkārtējo vidi uztver tikai ierobežoti vai pat nedzird neko, turklāt daudzi ievēro tikai tos ceļu satiksmes noteikumus, kurus paši uzskata par saprātīgi ieviestiem.
Gadu garumā veiktā statistika liecina, ka gājēju drošība uzlabojas. Piemēram, 1980.gadā Vācijā bija reģistrēti 3700 negadījumu ar bojā gājušiem gājējiem, bet pērn šādu gadījumu bijis 368.
Autovadītājs, izkāpis Rīgas centra no sava hlama un kļuvis par gājēju, mierīgi mauc pāri pie sarkanā vai ielas vidū 20m priekšā citam auto.
Mazpilsētās ir līdzīgi, diemžēl izceļas gados vecāki cilvēki,, kas sarkano gaismu laikam uzskata par personīgu izaicinājumu.
Gados vecākajiem tas 50m līkums līdz pārejai jau nozīmē papildus piepūli un lieku glukozamīna devu, lai atjaunotu skrimšļu nodilumu. Nevis izaicinājums, bet gan vienkārši resursu ekonomija.
Kopš esmu sirds slimnieks, nopietni izvērtēju iešanu 100-150 liekus metrus līdzz gājēju pārejai!
Kas tev traucē pārvietoties ratiņos? Aizbrauc tos 100 m. Sirds slimniekam kā reiz ir veselīgi kustēties.
Un tos ratiņus stiep uz piekto stāvu pa trepēm?
Par to veselīgumu.
) Arī jūs caur to birzi kādreiz iesiet!
Es tev par aizliedzošo signālu stāstu, tu man Gloriju acīs bāz. Par veciem cilvēkiem un vides pieejamību ir cits, daudz skaudrāks stāsts: slikti notīrītas ietves, malas, aiz kurām var aizķerties kājas, soliņu trūkums utt.
Pat nevajag Rīgas centru. Tepat pie TC Alfa penši, izkāpjot no autobusa, mauc pāri visām 4 joslām.
Tā vairs nav Alfa, bet gan Akropole!!!
Viņš tak Rīgā savu mūžu nav bijis, tie penši turpat arī tiktu notriekti, sen vairs viņi tā tur nedara, tik cik vel, ja nav neviena auto, bet neviena auto tur nav tikai ļoti agri no rīta un vēlu vakaros, kad penši tur netusē.
Akropole Alfa, ja gribi būt precīzs!