...Ar dobju rūkoņu atvērās bunkura durvis un no dziļās tumsas izspurdza daži sikspārņi.Štolcers nedaudz pieliecā,lai izbiedētie dzīvnieki neiepītos viņa sen nemazgātajo,iesirmajos matos.Sirms viņš nebija vecuma dēļ,bet gan tāpēc,ka bija piedalījies pirmajā starpgalaktiskās neitronu lodveida sfēras izmēģinājumos.Toreiz,neveiksmīga eksperimenta rezultātā,visi aizgāja bojā milzīgas radiācijas devas rezultātā,bet tikai Štolcers,nesaprotamu iemeslu dēļ,izdzīvoja.

No bunkura dzīlēm skanēja klusa dunoņa un sastāvējušais gaiss lika aizcirsties elpai.Bunkurs bija applūdis apmēram līdz viduklim un netīrajam ūdenim pa virsu peldēja mirušu rāpuļu atliekas un kaut kādi eļļaini plankumi.

Viņš domāja vienīgi par uzticēto uzdevumu un peldošie puvekļi viņu it nemaz neuztrauca.Štolcers lēni brida,taustīdamies gar glumajām sienām un uzmanīgi klausījās klusumā,jo fotonu lukturi viņš bija pazaudējis apšaudē ar ieceļotāju sargposteņa kaujiniekiem.

Dobjā dunoņa tuvojās un viņš zināja,ka ir tuvu mērķim.Zegarozona barkafa kapsula bija tā lieta,kuras dēļ viņš bija gatavs atdot savu dzīvību,jo vienīgais,kas varēja palīdzēt cīnā pret šausmīgajiem iekarotājiem,ir viņu pašu,no tāla kvazāra,atvestais nezināmais enerģijas avots.Tikai Štolcers zināja kā ar to apieties.

Nogriezdamies kārtejā,pazemes labirinta krustojuma sānu ejā,skatam atklājās milzīga telpa,kuras vidū,uz neliela paaugstinājuma un no augšas izgaismots,stāvēja kārotā kapsula.Uzmanīgi pētīdams,vai kaut kur nav saliktas lamatas,varonīgais kareivis lēni tuvojās podestam.Pēkšņi atskanēja metālisks klikšķis un telpu izgaismoja simtiem tūkstošu vatu spilgta gaisma un spēcīga ekstremitāte nogrāba Štolceru pie rīkles.

Jā Ursi... kur tu šodien vazājies?

Kas tev nepatīk Štolcerā? Manuprāt vispiemērotākais personāžs.Ne visai sakarīgs tipiņš un galīgi nav saprotams ko viņš vēlas,mazliet depresīvs,bet pietiekami drosmīgs.

Man ir citas novirzes... Šausmu stāsti par Štolceru utt.

Vai arī tu gribi kļūt par leģendām apvītu grāmatu varoni?

Tādiem bērniem KĀ TU ,gan ieteiktu no manis turēties pa gabalu...

Varbūt jau šovakar piebeigt...

Nemīz... all is under control ...

Man rīt jāauklējās ar bēbi... Šļūkāt braukšu brīvdienās.

Nu ir taču starpība 40km vai 80,100,120 un vairāk...

Nu salīdzinoši ar Žagarkalnu,man Riekstu kalnā patika labāk (Žagarā snowparka ir labais).

Kategorijā- Gribu pašļūkāt ar dēli un attālums no Rīgas, Riekstukalns ir stipri priekšā Žagaram.Kad ir sniegs braucu bieži,pagājušo gadu arī darbdienās braucu un ja vairakas reizes nedēļā jāpievarē kaut kāds attālums,tad noteikti izvēlos mazāko.

Bet tev Ursi jau pofig... Tu tak reizi gadā savu dupsi izkustini no mašīnas beņķa.

Ja tev no Rīgas ir jābrauc,tad vistuvāk laikam ir Riekstkalns Baldonē. Biju tur sestdien... bija forši.

Uz ķēķi pie plīts,ibio...

Tiko plašākai sabiedrībai tika atklāts,kur šodien pazudis Sviestc... Viņš esot ietinies tualetes papīrā un mumificējies,lai verētu veikt eksperimentu. Ekspermenta mērķis ir pierādīt,ka noraujoties podā Teikas rajonā,ir iespējams izpeldēt Juglas ezerā,pie laivu garažām.Ja eksperiments izdosies,tad godājamais Sviestca kungs būs priekš sevis atklājis lētāko variantu,kā nokļūt no darba mājās.Otrajā etapā tiks panākts pretējais-no Juglas ezera aizceļot uz to pašu podu Teikas rajonā.Lai gan Japānas un Korejas zinātnieki iesaka no otrā etapa atturēties,Sviestca kungs ir nolēmis parādīt nelokāmu raxturu un izpildīt šo grūto uzdevumu.Vēl tika saņemtas ziņas no slepeniem avotiem,ka jau minētais Sviestca kungs,slepeni izstrādā pārtikas piedevas,kas varētu palīdzēt radīt īslaicīgu,bet pietiekami spēcīgu gāzu plūsmu,kas savukārt kalpotu kā dzinējspēks attāluma pārvarēšanai līdz Teikas podam.

Vot mums drīz būs kaķis... ko man viņam... muti aizšūt,lai sxa laikā nekož pautos...

Vispār jau skats varētu būtlabais...

Kaķis uzmanīgi vēroja kā uz blusainā matrača cilājās divas baltas pakaļas.Kad acis bija apradušas ar tumsu,tās varēja saskatīt sīkākas detaļas un ieraudzītais lika Murim atmodināt mednieka instinktus.Starp abiem ļumīgajiem dibeniem,tirinajās,kāds neredzēts objekts,bet kaķa logika izsecināja,ka tas tur ir pilnīgi lieks.Instinktīvi mīdoties,viņš sagatavojās uzbrukumam un vēl pēdējo reizi piemestdams attālumu un uzķerdams objekta ritmu,metās uzbrukumā un pēc mirkļa mazais tīģeris iecirta savus asos zobus,nelūgtā tirekļa miesā.

Горбатого могила излечит ...

Veseli jau jūs točna neesiet.

Es tiko sapratu,kas dzivē ir galvenais... LAI KAĶI PAUTOS NOKOŽ...

Nu man būtībā pofig... 10.,11.,17.,18. ... Torte būs tikai un vienīgi 11.tajā...

Kāpēc 17. ? Viss tak velk jau uz to 11.februāri... Būs arī torte...

Man tomēr nav miera. Kas ar to Štolceru tur īsti notikās?

Kaut kā ēst sagribejās ļoti... ies kaut ko pameklēs...

Es šo to zinu arī par viņiem... un kas tiek domāts ar jēdzienu "izvarošana"? Lūdzu definīciju!

Ot tuda...

... Mednieks Tungs uzlasīja no zemes pēdējas cepeša paliekas un kāri iestūma mutē.Viņam sen jau bija apnikušas ciema šmulīgo bērneļu klaigas,bet bija jāsēž sardzē,lai tur vai kas.Visvairāk viņu uztrauca Burkangusu cilts uzbrukums un tikai pats vien bija vainīgs,ka tā ir sanācis.

"Kaut es toreiz pie ūdenskrituma nebūtu sastapis to daiļo ziedu Ngudū."

Tungs viņu bija padarījis grūtu,par ko meitenes tēvs,dižais kaimiņu cilts vadonis Kragba,bija solījies viņu nogalēt,bet perecēt Ngudū viņš nevarēja,jo pašu mājās gaidīja sieva ar septiņiem bērneļiem.

Mednieku nekad nebija mocījusi tāda grūtsirdība un galvā bija galīgs juceklis.Lūkojoties mežotajās talēs,ik pa laikam pār rētaino seju noritēja kāda asara.Pārdomu nomocītais Tungs pieslējās kājās,pasauca vienu no saviem bērnības draugiem Manakū un sacīja: "Palūko apkārtni mazliet manā vietā!" Un liekulīgiem smiekliem skanot piebilda: "Man jāiet parasināt."

Manakū saprata,ka nekad vairs Tungu neredzēs un bēdīgi sekoja viņam ar skatienu.Pie attālā mežmalas paugura,nolemtais aizgājējs,skatienam izzuda.

Šitas man vislabāk patīk...

Tuvojās vakars.Neizbēgami un pavisam skaidrs bija tas,ka praidisti atkal te salīdīs un sāks savus ikvakara rituālus.Lai gan Štolcers tam nepievērsa īpašu vērību,zemapziņā viņu tirdīja doma par atriebību tiem,kas viņa ego bija piesmējuši un izvazājuši turpat vai pa visu Leminainena maģistrāli.Viņš pārlaida skatienu vecajam koka tiltam un dusmu asarām raušoties aizsmēķēja cigarellu,ko viņam rūpnīcas paziņa bija atvedis no Maltas.Dūms bija griezīgi pretīgs,tāpat kā šis drūmais rudens vakars.Vējš pluinīja sagurušos bērzus,un uz mirkli Štolceram likās,ka kāds viņu sauc.Bet pagriežot galvu atpakaļ,nevienu tur neieraudzīja.Pelēkās sejas steidza mājup.Tajās bija absoūta vienaldzība un negribēšana izprast pasaules īsteno būtību,pat suņa gaudošana neliktu tiem atskatīties.Viņš domāja par Martu,kas kādreiz tik mīļa būdama,bez iemesla un brīdinājuma,bija aizgājusi līdz praidistu klanam.Man pietiek: teica Štolcers sameklēja kabatā starp daudzajiem konfekšu papīriņiem šķūnīsa atslēgas.Ar spalgu čarkstoņu piekaramā atslēga atvērās.Atvērdams durvis viņš sajuta mitruma smārdu un devās iekšā.Tālākajā sūrī,vertikāli bija piesliets kāds lupatās ietīts priekšmets.Tas bija Kalašņikova automāts,ko tēvs aizejot viņam bija atstajis un piekodinājis neaiztikt,kamēr nevajadzēs sākt cīņu pret tumsas spēkiem.Aizsmēķējis kārtējo cigarellu,viņš izvīstija no eļļainajām lupatām šaujamo,pielādēja aptveri un cēli nostādamies durvīs,smagi nopūtās: Tātad tomēr.