Lielākajai daļai pietiktu ar šo:

youtu.be/...

Ja smagāks gadījums, tad šo:

youtu.be/...

Ja galīgi nekustās, tad var likt Presnjakovu vai Kai Metov.

Es labprāt uzzinātu vēl par kādām sen aizmirstām latviešu tradīcijām vai arī par kādiem ārvalstu svētkiem un izmantotu tos par iemeslu sagādāt savai Mīļotajai kādu patīkamu emociju.

Bija nedaudz par lielu, bet pēc "kārtīgas apstrādes ar rupjo vīli" ...

Joprojām tur ari dzīvoju.

Dažādās alkoholizācijas stadijās, dažādos diennakts laikos ir tiešām daudz klejots gan pa Maskačku, pa Zolitūdi, pa Imantu un visiem citiem kriminogēniem un ne tik rajoniem.

Un kaut kā vienmēr veiksmīgi.

Vienīgo reizi, kad radās problēmas - degunu man salauza pie Nacionālās Operas.

No Ķengaraga līdz Ģertrūdes ielai atbraucot, pat remdenu gaisu uz stikliem nevar dabūt, ja visu laiku negriež redlainā!

youtu.be/...

Kurā virzienā braucošajiem paliek pēdējā dzīvā automašīna, tie arī vinnē kožļenes un diplomus!

"Gāja lopā".

Nopirku dārgi, tomēr mežonīgā jauda un špāsīgais spidometrs bija vienīgie plusi. Vēl bija ērti sportiski benķi.

Dažādu ar alkoholu saistītu pasākumu dēļ nostāvēja garāžā 4 gadus. Kad gribēju pacelt kā otro auto priekš sportiskām aktivitātēm, tad sapratu, ka rūsa neko tur īsti nav atstājusi dzīvu. Sagriezu lūžņos.

Regulāri noderīgi bija arī divi taksisti, kas mani naktīs veda ar pēcapmaksu - piebrauca nākamajā dienā pie manis darbā pēc piķa.

Bija reiz gadījums, kad taksis mani par brīvu uz mājām aiztransportēja. (Iepriekš par to vienojāmies, nevis es muku, piebraucis pie adreses.)

Bija gadījums, kad taksists mani mājās par 20 sant. aizveda.

Pēdējais gadījums vel salīdzinoši nesen - ap 2006. gadu bankomātā pamanījos karti atstāt. Lady Taxi šefs man gandrīz vai radinieks, tad nu zvanīju viņam - lai kādu dāmu uz parāda atsūta.

Tajā laikā es biju gana dāsns pret tramvaja vadītājiem. Tai durvju nevērējai gan samaksāju standarta 20 santīmus (tāda laikam bija cena) un vairāk neko.

Sensenos laikos ap 1995. gadu (kad biju jauns un ne tik prātīgs kā tagad), reizi stundā pa Rīgu brauca dežūrtramvaji visos virzienos.

Kad pēc labi pavadītas nakts Vecrīgā sapratu, ka taksim vairs sagrabināt neizdosies, mēģināju trāpīt uz dežūrtramvaju uz Ķengaragu. Kad biju kānebūt aiztenterējis līdz tramvaja pieturai 13 janv. ielā, izrādījās, ka tramvaijs tikko ka no pieturas izkustējies, bet apstajies pie luksofora. Piegāju pie vadītājas loga un ar žestiem palūdzu atvērt man durvis. Tomēr mans stāvoklis vadītājai nelikās piemērots braucienam ar viņas vadīto transporta līdzekli.

Rezultātā visu pieturu līdz tirgum nobraucu pieķēries pie atpakaļskata spoguļa. Pieturā viņai nekas cits neatlika kā atvērt durvis.

Dusmīgs uz viņu es biju, bet nepateicu ne vārda, jo sapratu arī viņas nepatiku pret tādu tipiņu, kas knapi kājās turas.

Ja tā turpināsies, tad es arī Combo sākšu tirgot!

Nu pavizināties varētu arī ar tādu - bet tas nav tik ekskluzīvi kā ZAZ vai Capri.

Man vienbrīd bija bizdings uz tiem Capri - gribēju pirkt (tas bija ap 2000 gadu). Bet taja brīdī šeit uz vietas neviena piemērota nebija un līdz ar to arī palika sapnītis neizsapņots. Nopirku GSI Kadetu tā vietā.

Es teicu - pavizināties, nevis ikdienā braukt.

Ar šiem diviem gribētu pavizināties.

Savos 15 stāža gados kādu pusļimonu noteikti esmu norullējis.

Ir braukts ar Moskviču pa Krasta ielu pret spalvu. Vel pirms tiesībām.

Un viens cits manis īslaicīgi ekspluatēts Moskvičs ir Motormuzejā.

Kā te raksta - vismaz 100 km ir nobraukti ar vismaz 30 dažādiem autiņiem.

Šausmīgi sen neesmu izmantojis C1 kategoriju.

+ vēl "motors tūnēts bišķīt"...

Ja auto brauca viens cilvēks, tad gāja nu vienkārši zvērīgi.

Manos laikam 18 gados likās, ka tas atsver tādas lietas kā izrūsējušos caurumus grīdā, nolupušo krāsu un TA neesamību. Caurumi grīdā noderēja benčiku izsviešanai. (Nu biju es dikti nezolīds tajā laikā.)

Nobraucu vienu vasaru.

Autiņš vairāk tika "likts šķērē" kā taisni brauca. Pa visiem iespējamiem segumiem. Lietotas riepas man regulāri bija pieejamas par brīvu tajā laikā.

Vienīgais ieguldījums - recaro benķis pie stūres. Tas pats drauga aizdots. Ja ieliktu arī blakussēdētāju, tad pakaļējā benķī kāda varētu iesēsties tikai caur bagāžnieku. Bet tajā laikā visādas mamzeles vizināt apkārt bija ļoti jau nu populāri.

Šis mamzeļu vizināšanas ieradums arī nelabvēlīgi ietekmēja Escorta jumtu, kurš vasaras beigās izskatījās kā ar skrotīm dabūjis, jo ar augstpapēžu kurpēm uz tā saviesīgu pasākumu norises laikā kādu erotisku deju padejot ik pa laikam uzkāpa kāda vairāk vai mazāk talantīga dejotāja.

Pēc tās vasaras Escortam nebija īsti dzīvs neviens mezgls ritošajā un kuzovs arī bija "izļurkājies" no atraktīvās braukšanas komplektā ar rūsu, lai gan autiņš netika piedzīvojis nevienu sadursmi.

Motors arī pamazām sāka uzdot - pēdējais brauciens tam autiņam bija uz manu dzimšanas dienu 26. augustā, kad motors turp gāja 120, bet atpakaļ jau vairs tikai 90.

Gadus divus nomētājās servisā, jo pēc tam pārdevu viņu par 60 Ls detaļās paziņam, kas uz viņu meta kāru skatu vēl "ziedu laikos".

Kopumā pirmo pieredzi ar auto vērtēju pozitīvi - deva daudz prātīgu domu nākamā auto iegādei.

Arī ekstrēmās braukšanas skola labu labā sanāca. Labi, ka viss beidzās bez avārijām, jo 18 gados zināšanas par autovadīšanu bija it kā pietiekoši, bet apdomības gan nē. 160 - 180 uz Siguldu un atpakaļ tajā laikā nebija nekas neparasts.

Pag. Es pajautāšu.

....

...

........

Es pajautāju - man pateica, ka tomēr nē. Vajagot dārgāk.

P.S. Un pateica, ka tas Volvo esot ar 60 numuru. Un vēl burts bija kkāds klāt. Laikam "S".

Es pārdodu Volvo!

Labu Volvo.

Nu tobish labā stāvoklī.

Vēlams dārgi.

P.S. Mašīna nav mana, es tikai sludinājumu ieliku.

www.kambaris.lv/...

Bija man viens traks laiks ap 2000 gadu, kad 30 000 km nobraucu mazāk kā 2 mēnešos.

Tad gan arī benzīna cenas bija savādākas.