Ženēvā visbiežāk robežsargi patrulēja robežpunktā pie lidostas, kas iet uz Ferney-Voltaire Francijā, kā arī uz autobāņa, kas iet gar lidostu. Kad braucu ar Francijā reģistrētu busu un savu Latvijā reģistrēto auto, pusgada laikā ne reizi neapturēja. Dažbrīd liekas, ka viņi pārsvarā kontrolēja to, vai logā ir vinjetes uzlīme. Taču itin regulāri varēja redzēt, ka kādu izkrata tā pamatīgāk. Un to darīja ne tikai Šveices robežsargi, bet arī Francijas. Tajos robežpunktos, kas atradās dziļāk Ženēvas pilsētā, tika apsargāti retāk - t.i. daudz biežāk tur nebija neviena robežsarga. Un kā jau minēju, uz mazajiem ceļiem robeža tur diezgan simboliska.

Piemēram:

goo.gl/maps/v9BQecsw6q8gBdam7

goo.gl/maps/dK5SZ4P9v4Y7V7ES8

Nu redz, tad man procedūra bija tāda, ka noņēma no autobāņa pirms iebraukšanas Austrijā - pirms tam bija caurbraukta visa Vācija. Bet pieļauju, ka ar kamerām un numura atpazīšanas sistēmu kādu laiku jau tikām izsekoti.

Kad apturēja, mierīgi pastāstīja, kas par problēmu. Es uzrādīju īres līgumu, pilnvaru, ka esmu busa lietotājs tikai uz konkrētu laiku. Pierakstīja informàciju par visiem busā esošajiem, uz kurieni dodamie un kad atpakaļ, kā arī to, kas ir īpašnieks un kā ar viņu sakontaktēt. Tas viss aizņēma max pusstundu un braucām tālāk. Kad atgriezos Latvijā, īpašnieks degvielas naudu jau bija pārskaitījis, kur tas tika prasīts. Mana pieredze. Punkts.

Ženēvā ir gan robežkontrole, tāpat arī citur uz Šveices robežas. Tomēr tā robežkontrole un automobiļu pārbaude notiek kampaņveidīgi - te ir, te nav. Kā arī ir mazie ceļi, kur pastāvīgas robežkontroles nav un grūti pat saprast, ka esi iebraucis citā valstī.

Tu protams biji klāt un zini vislabāk!

Lîgums tak bija, latviešu valodā. Es stāstu, ka bija noderīgi paņemt arī pilnvaru angļu valodā, lai policistiem uzreiz viss skaidrs. Nav obligāts pasākums.

Pagājušajā decembrī poļu robežsargi apturēja un pārbaudīja dokumentus 2 reizes. Tehniskajā pasē mans vārds nemaz nav pieminēts - nekādu problēmu un turpināju ceļu.

Pirms kādiem pieciem gadiem braucu ar īrētu busiņu, un dzirdot nostāstus par Poliju, no īres kompānijas paņēmu pilnvaru angļu valodā. Polijā nevajadzēja, bet noderēja Vācijā, lai pārliecinātu policiju, ka lietoju busiņu konkrētu laiku, un ar pirms gada veikto degvielas uzpildi bez samaksāšanas man nav nekāda sakara.

Protams, bet es teiktu 95% no Deglava ielas braucošo to aizmirst. Nav patīkami, braucot pa Valmieras ielu, kad kāds pēkšņi ar lielu švunku brauc sānā.

Nu labs/slikts ir krietni relatīvs jēdziens. Ja es pateiktu labs, tad kāds, ka slikts, jo krosovers, ar 1.4 nemotoru vai vēl kaut kāds cits iemesls. Šobrīd ar vāģi braucu un nezinu, kas ar viņu notiks rīt/parīt vai pie 150 kkm - tāpēc šodien es varu teikt, ka labs, bet rīt, ka pēdējais mēsls, jo kaut kas pēkšņi nobrūk. Šobrīd nekādu galvassāpju nav. Ja tie ātrumi būtu pazuduši pavisam, tad gan būtu visai lielas galvassāpes. Jo ilgāk lieto automobili (tas attiecināms arī uz kādu citu tehniku), jo vairāk var pietuvoties dažādiem limitiem un saprast, kāda slodze ir ok, un kāda ir kritiska. Šajā gadījumā nepārtraukta stumdīšanās ar manuālo kārbu stāvā nogāzē, kādu Latvijā uz ceļiem būtu ļoti grūti atrast, ir visai kritisks punkts un droši vien, ka saīsināja sajūga mūžu. Bet ceļš tika turpināts bez evakuatora. Vēl jau arī jāņem vērā tehnikas lietotāja subjektīvais faktors un prasme to lietot.

Volkswāgens nu nobraucis 110 tūkstošus. Veiktas apkopes, minimāli remonti, kā lampiņas un stabilizatora atsaites. Bremzes un diski prasās pēc nomaiņas, bet nav tā, ka būtu kritisks stāvoklis. Monako sanāca uz brīdi pārkarsēt sajūgu un palikt bez pirmajiem ātrumiem (pats lohs un mega sastrēgums ļoti stāvā kalnā), bet ātri atdzisa un tālāk nekādi brīnumi nav sekojuši. Bet šobrīd par kaut kādām tipiskajām VAG problēmām īsti nav ko teikt, jo tādu nav.

Itin bieži uz Konkeses šosejas un arī Granīta ielas var redzēt krievu autovedējus piekrautus ar dažāda kalibra jaunām Ņivām. Kaut kā šaubos, ka tās te Rīgā realizē, bet citos virzienos šie sastāvi nav manīti. Diez šos te kaut kur krāmē uz kuģa un ved uz veco Eiropu?

Iespējamie varianti atšķiras gan no apļa izmēra un konfigurācijas, gan arī katrā valstī paradumi ir atšķirīgi.

Piemēram, Francijā, Šveicē un Itālijā biežāk rādīs kreiso pagriezienu, ja turpinās braukt pa apli nekā labo pagriezienu, ja no tā izbrauks. Vācijā un Polijā virzienrādītāju parasti rādīs tikai no apļa izbraucot - respektīvi, ja nav virzienrādītāja, visticamāk turpinās braukt pa apli.

Ja aplis ir mazs un ar vienu joslu, tad kreiso virzienrādītāju, manuprāt, ir jēga rādīt, tā samazinot pārpratumu iespējamību. Ja aplī ir vairāk joslas, tad gan kreisais pagrieziens ir vien joslu maiņai.

Iebraucot aplī, atkal atkarīgs no apļa lieluma. Ja mazs aplis, tad jau var laicīgi parādīt, vai aplī brauksi pa labi vai pa kreisi. Ja lielāks aplis un izejas ir viena no otras tālāk, tad iebraucot to virzienrādītāju galīgi nevajag, manuprāt.

Es šito nesaprotu. Ja man priekšā pēkšņi uzrodas kāds lēnāks - kā arī šajā gadījumā (jo kā gan citādi autobuss būtu panācis BMW) es uzreiz pieļauju, ka no viņa var sagaidīt bremzēšanu vai kādas citas neprognozējamākas darbības, tāpēc palielinu distanci, atstājot vietu savam manevram, arī ja priekšā braucošais strauji bremzē - ar vai bez vajadzības. Kāpēc ir jālien tik tuvu un jāapzog sevi? Plus vēl uz Saldus - Ezere, kas galīgi neizceļas ar satiksmes intensitāti. Jā, ir man bijušas vairākas reizes, kad ar strauju bremzēšanu izdodas izvairīties no ielikšanas kādam pakaļā, bet nemetos vainot priekšā braucošo, drīzāk pārdomāju savu rīcību. Nē nu varbūt ar, ka kādam patīk vazāties pa iecirkņiem un tiesām, kā arī tendence uz ceļa pārmācīt citus vadītājus, bet ne tas ne arī citas Tevis aizstāvētās situācijas uz ceļa galīgi neatbilst Tevis visu laiku pieminētajam punktam, ka jārīkojas tā, lai neapdraudētu ne sevi ne citus satiksmes dalībniekus. Ja reiz kādam ieliec pakaļā, acīmredzot, par sevi neparūpējies.

Par to, ka cita persona mēģina uzdoties par vadītāju gan ir cits stāsts.

Šajā cenu kategorijā jebkuras markas - ka tik ar apskati. Msh šito drēbu labi zina.

My bad par to reģionu, lai gan Poliju visu laiku gribas pievilkt tuvāk Austrumeiropai ne Centrālajai. Bet Lihtenšteinas pieredze man ir krietni garāka par 10 km jeb vienu caurbaukšanu valstij - tur ir arī kādu laiku padzīvots. Un lai ari Lihtenšteinu ar Šveici vieno daudz kas kopīgs, vietējo mentalitāte tomēr ir atšķirīga, līdz ar to arī paradumi var būt atšķirīgi ceļu satiksmē.

Par kalnu ceļiem tajā ir cits stāsts - vietējie, kuri to pārzina, zina arī vietas, kur lēnākajam var tikt garām - vai tas ir viens no retajiem taisnajiem posmiem, vai arī kāda pārredzama līkuma iekšmala. Visādi citādi lēnāk braucošs vadītājs, kas visticamāk tur atrodas pirmo reizi, tiek respektēts un neviens šo nost no ceļa nestumj. Taču arī lēnākajam ir pienākums novērtēt, cik gara rinda aiz viņa ir sakrājusies un tomēr apstāties kādā no kabatām, lai palaistu ātrākos garām.

Šveice un Francijas austrumi. Jā, tur ir cita veida problēmas satiksmē, kuras jau šeit iepriekš aprakstīju, bet tendence pārsniegt atrumu un sacīkšu sindroms = par visām varēm būt pirmajiem ir krietni retāk novērojams. Vēl jo vairāk, ja runājam par apdzīvotām vietām. Līdzīga pieredze arī Austrijā un Lihtenšteinā.

Pēc ilgstošākas prombūtnes Centrāleiropā, atgriežoties Rīgā bija reāls kultūršoks, it īpaši par notiekošo ceļu satiksmē. Jā, jau iepriekš daudzas problēmas biju piefiksējis, bet pie tā bija pierasts un nelikās tik īpašs. Bet reāli Rīgā lielākajai daļai autovadītāju ātruma ierobežojumi neeksistē - +10 km/h līdz +20 km/h ir norma. Un ir sajūta, kā atrodoties kartinga trasē, kur viens otru cenšas pēc iespējas apsteigt. Reāla trako māja. Tāpat arī ļoti daudzi konkrēti pārbrauc krustojumu pie sarkanā - pat ne diskutējamie varianti, bet stabili sarkanā. Kas tas ir par sabiedrības stresu, ko?

Vislielākā vadītāju kļūda, apdzenot ar nemotoru, ir nepārslēgšanās uz zemākiem robiem, tādējādi neizmantojot dzinēja un transmisijas potenciālu. Ja to dara, tad lielākajā daļā gadījumu nav problēmu apdzīt pat ar pilnu automašīnu. Protams, atstāt sev vietu ieskrējienam arī ir noderīgi - kā jau teici - lielāka redzamība, arī vieta ieskrējienam un arī ir kur palikt gadījumā, ja manevra veikšana ir jāatliek.

Jā, Alpos visbiežāk čakarējas vadītāji no Nīderlandes, Beļģijas un Lielbritānijas - kuri nepārzina ceļus un kuriem nav atbilstošu riepu.

Francijā apmēram 80% nāvējošo negadījumu notiek tieši uz autobāņiem, kuri galvenokārt notikuši miegainības izraisītas neuzmanības dēļ diennakts tumšajā laikā. Tie negadījumi uz autobāņa, ko nācās pašam pieredzēt gan bija pēkšņa sniega vai apledojuma dēļ. Savukārt kalnu ceļos negadījumi pārsvarā notiek labos apstākļos pārgalvības un nepareizi izvēlēta ātruma kombinācijā. Kad kalnu ceļi ir slideni, tad pārsvarā ir gadījumi, kad nespēj uzbraukt kalnā, ieslīd kupenā vai retāk kādā citā transporta līdzeklī.

Vēl par Francijas autobāņiem - lielāko daļu autobāņu pārvalda privātas kompānijas, kas tos arī būvējušas pēc stingriem valsts noteikumiem un tās uzraudzībā. Par šo ceļu lietošanu ir jāmaksā - sanāk apmēram 1 EUR/10km. Jāsaka, ka infrastruktūra diezgan izpogā fričus - ceļi ir labākas kvalitātes, drošākas ieskrējiena un bremzēšanas joslas, kā arī privātās kompānijas = ceļa uzturētāji pastāvīgi uzpasē un operatīvi novērš potenciālos draudus satiksmei. Arī, ja ir negadījums, tad pirmie ierodas tieši autoceļu uzturētāji - sniegt palīdzību un norobežot negadījuma vietu. Viņiem ik pa posmam ir bāzes, lai pēc iespējas ātrāk varētu nokļūt nepieciešamajā vietā, tāpat ir savi servisa ceļi paralēli šosejai. Ik pēc vairākiem km virs šosejas ir sakarināti lieli tablo, kur attēlo informāciju par aktualitātēm uz ceļa - vai tas būtu sastrēgums pēc 20 km, vai noplīsis auto pēc 6 km, vai atgādinājums par tālruņa nelietošanu pie stūres, vai tas, ka Monblāna tunelī nedrīkst iebraukt ar EURO2 automašīnām.

Parasti maksimālais ātrums ir 130 km/h, taču ziemā tas tiek samazināts līdz 110 km/h. To dara nevis drošības dēļ, bet gaisa piesārņojuma dēļ - ielejās starp kalniem intensīvā satiksme ir viens no galvenajiem gaisa piesārņotājiem, + ziemā visur kurina ar ko nu kurais, tāpēc piesārņojums būtiski pieaug.

Runājot par satiksmi un fotoradariem citās valstīs, padalīšos ar Šveices un Francijas pieredzi.

Šveicē neesmu manījis vidējo ātrumu radaru, bet, piemēram, uz bāņa tie ir salikti ļoti regulāri un nepamanāmi - pelēkas betona kastes, kas atgādina kādu elektrības sadales kasti un lielākoties šauj no muguras. Niecīgās tolerances un augsto sodu dēļ pavisam viegli ieberzties 120 CHF (līdz +15 km/h) un krietni lielākā sodā. Uz bāņa sodi nav tie bargākie, bet citur gan. Turklāt jāņem vērā tas, ka teju visur (uz bāņa) ir maināmas ātruma ierobežojošas zīmes - gan kā digitāls tablo, gan mehāniskās, kas kā žalūzijas nomaina ātruma ciparus. Lai arī daudzi vietējie, kuri zina radaru atrašanās vietas brauc drusku ātrāk un piebremzē pie radariem, ātruma starpība starp ātruma ievērotājiem un pārkāpējiem nav liela + pārkāpējus nereti tvarsta arī policijas ekipāžas.

Francijā radari pārsvarā ir izvietoti bīstamākajos ceļa posmos un krietni retāk nekā Šveicē, to var just - skrējēju ir vairāk un ātrumu starpība ir lielāka. Arī sodi nav tik bargi, bet tolerance tāpat nav liela. Policijas klātbūtne uz šosejas nav tik liela kā Šveicē, bet šie mēdz izlikt pārvietojamos radarus. Ja salīdzinām ar Vācijas bāņiem, Šveicē un Francijā braukšana ir relaksētāka, jo Vācijā nemitīgi ir jādala uzmanība starp tiem, kas maisās pa priekšu un tiem, kam tu pats maisies pa priekšu. FR un CH tik liela uzmanība tam nav jāvelta. Abās valstīs par rupjiem CSN pārkāpumiem papildus lielam naudas sodam var nākties arī valsts maizē padzīvot.

Par braukšanas kultūru runājot, Šveicē un Francijā (vismaz Alpu apriņķī). Ja pierasts, ka Latvijā lielākā daļa skrien it kā pakaļa degtu, šajās valstīs ir izteiktāks sēņotāju īpatsvars, kā arī priekšā braucošo manevri ir krietni neprognozējami - pēkšņi bez acīmredzama iemesla bremzē, nerāda virzienrādītājus, neskatās spoguļos u.t.t., kā arī ļoti jāuzmanās no tiem, kas no sānu ceļa uzbrauc uz galvenā - pāris mēnešu laikā saskāros ar ceļa nedošanu vairāk nekā Latvijā pāris gadu laikā. Bieži ir tā, ka kads apdzen vai apsteidz un tad sāk braukt lēnāk, vai arī apsteidzamais piepeši spiež gāzi grīdā. Protams ir arī pārgalvīgi braucēji - ātrums + apdzīšana nepārredzamā vietā, bet to īpatsvars ir krietni mazāks nekā LV. Izteikts ir arī tuvu astē sēdētāju daudzums - pat bez vēlmes tikt garām lien ļoti tuvu klāt (tas uz bāņa labajā joslā). Būtībā te neviens cits tev neko negarantēs, ne priekšā, ne pakaļā braucošais. Esi uzmanīgs un rūpējies par savu drošību pats.

A iedevums vai atdevums netiek piedāvāts? Aizdevums īsti neintetresē.

Tiguans noskrējis teju 100 000 km. Veiktas 3 apkopes, to laikā pa garantiju mainītas stabilizatoru atsaites. Nomainītas arī priekšējās gabarītu un aizmugures numura zīmes lampiņas. Tuvākajā laikā tiks mainītas bremzes (uzlikas+diski). 1.4 TSI eļļu ēda tikai līdz pirmajai apkopei, pēcāk eļļas zudums nav novērots.

Par citiem jauniem auto: ilgstošākā periodā ir sanācis lietot Renault Trafic (2018. gada) un Fiat Talento (2019. gada) - būtībā dvīņi ar dažādām emblēmām. Lai gan šos ražo vienā rūpnīcā Francijā, sajūtas ir atšķirīgas. Atšķiras dzinēju versijas un aprīkojums.

Renault Trafic: garā bāze, trīs durvis + uz sāniem veramas aizmugurē, kruīza kontrole, minimālistisks bluetooth maģis, 2x USB ligzdas, atsevišķi regulējama karstā gaisa plūsma aizmugurē. 90 Zs 1,6 dīzeļdzinējs.

Fiat Talento: garā bāze, četras durvis + uz augšu veramas aizmugurē, kruīza kontrole, skārienjutīgs multimediju centrs ar bluetooth savienojumu, iebūvētu navigāciju, 1x USB ligzda, ādas stūre, lietus sensors, parkošanas sensori aizmugurē, atpakaļskata kamera, LED dienas gaismas, priekšējie miglas lukturi, automātisks tuvo gaismu režīms, bezatslēgas sistēma. Mīkstāki un ērtāki beņķi ar elkoņbalstiem pasažieriem, atsevišķa aukstā un karstā gaisa plūsmas regulēšana aizmugurē. 1,6 litru 125 Zs dīzeļdzinējs.

Braucot ar Renault, sajūtas vairāk atgādina kravas busu, samērā cieta piekare, stingra stūre, kā arī pārnesumkārba īsti nešķiet šim dzinējam atbilstoša, piemēram, ja ar otro pārnesumu tiek sasniegti dzinēja apgriezieni, kas tuvojas limitam, tad ieliekot trešajā pārnesumā, apgriezieni ir par zemu un trūkst jaudas. Ar Fiata 125 Zs motoru sešu pakāpju kārba ir krietni saskanīgāka. Fiatam gaita ir mīkstāka. Un arī stūrēšana vieglāka (iespējams stūres apdares dēļ, kas Renault gadījumā ir diezgan nepatīkama), sķiet, ka arī skaņas izolācija ir labāka. Ja salīdzina ar iepriekšējo šo busu paaudzi, tad liekas, ka apdarē tiek izmantoti lētāki materiāli, + daudzi slēdži atrodami 15 gadus vecos Renault modeļos. Renault busam (novērots arī citiem autoparkā) ir viens gļuks - ja īslaicīgi noslāpē dzinēju, piem., ielejot degvielu, uzrādās saķeres kontroles kļūda un sistēma atslēdzas. Kļūda pazūd, ja pēc tam dzinējs tiek noslāpēts uz ilgāku laiku. Degvielas patēriņš izteiktos kalnu ceļos ir 7,5-9 litri uz 100/km. Tīri komfortabls arī garākiem pārbraucieniem, 8+1 vieta, pietiekoši daudz vietas gan kājām, gan plēciem arī aizmugurē sēdošajiem, taču priekšējā sēdvietā pa vidu ir jārēķinās, ka ātrumkārbas konsole būtiski atņems vietu kājām. Aizmugurējais sols ir itin viegli nogāžams uz priekšu, lai palielinātu kravas telpu, bet tādi gadījumi būs reti, jo garajā versijā tā ir gana liela, lai tas nebūtu jādara.

Nepatīk gaismas - tuvās gaismas spīd par tuvu un par šauru, savukārt tālās gaismas tuvumu īsti neizgaismo. Fiat gadījumā glābj miglas lukturi, kas kalpo arī kā automātiskās līkumgaismas. Renault gadījumā ir ļoti grūti salonā uzturēt viendabīgu temperatūru - tad pa karstu, tad pa aukstu, tad ir ok, bet kājas salst. Fiat vismaz ir arī aukstā gaisa pūtējs aizmugurē, Renault ir tikai karstā gaisa - tam ir it kā četri režīmi, bet realitātē divi - izslēgts un pirts.

Ja salīdzina ar konkurentiem, šie busi droši vien ir lētākie, bet arī salīdzinoši prastākie varianti, toties lēti uzturēšanā un uzticami darba zirgi. Tās pāris elektronikas kļūdas ir nenozīmīgas un funkcionalitāti pārāk neietekmē.

Pārsvarā jā. Pašā Drēzdenē, kas vairs gluži nav autostrāde, bet neprasa daudz no tās nobraukt, arī bija līdzīgas cenas. Francijā šobrīd 1.44-1.55 EUR/litrā.

Man sanāca līdzīgi. Izbraucu otrdienas vēlā pēcpusdienā no Rīgas. Visintensīvākā satiksme bija no Rīgas līdz Panevežiem un tad pie Kauņas. Pēc tam easy. Uz Polijas robežas izlases kārtībā robežkontrole stādina - prasīja dokumentus un atvērt bagāžnieku. Max 5 minūtes. Vēlreiz apturēja pie Augustovas - tā pati procedūra.

Pēc tam uz Lomžu un Ostrovu Mazovecku. Uz ceļa pārsvarā kravinieki, bet salīdzinoši maz apdzīšanu, un bonuss tas, ka šie apdzīvotās vietās īpaši necenšas samazināt ātrumu.

Varšavu sasniedzu 9-9,5 h laikā pirms pusnakts - tad tai tikt cauri bija easy. Mērķis bija pabraukt garām Lodzai, lai neiekultos kādos rīta sastrēgumos, un tad piestāt pagulēt 6h. Agrā rītā ap plkst. 7 turpināju ceļu Wroclavas virzienā, pēc tam īsa pauze Drēzdenē, tad pa ceļam kāda 1,5 h pauze pie Nirnbergas. Pa ceļam 2 sastrēgumi prasīja 20 un 40 min. Ap plkst. 22 sasniedzu Bāzeli, Šveicē. Tā kā mērķis tālāk līdz Francijai, tad Bernes virziens, kur nolēmu pabraukt garām Bernei, lai atkal izvairītos no sastrēgumiem, un gulēt. Vācijas-Šveices robežā vien skatījās, vai ir vinjete logā.

Degviela (95E) vislētākā Lietuvā - 1.09 līdz 1.15 EUR litrā, Polijā no 1.22 līdz 1.30 EUR litrā, Vācijā 1.55 līdz 1.70 EUR litrā, Šveicē 1.40 līdz 1.50 EUR litrā.

Ne gluži par vissezonas, bet par ķīniešu ziemas riepām.

Iepriekš lietoju dārgā gala Yokohama Geolandar ITS073, kas bija tīri ok, bet ne savai cenai atbilstošas, jo vājš sniegums uz mitra asfalta, sniega putrā, ļoti skaļas riepas + strauji dilst. Labas gaitas īpašības bija sniegā, dubļos un uz sausa asfalta.

Decembra sākumā izlēmu izmēģināt jaunas Ķīnā ražotas riepas Firemax FM805 - skandināvu tipa ziemenes, ar mīkstu gumijas sastāvu, 8 mm protektora dziļumu. Maksāja 2x lētāk par iepriekšējām. Šobrīd pieveikti apmēram 3000 km pa teju visiem iespējamajiem seguma veidiem un arī laikapstākļiem, izņemot lielu karstumu. Ceļi, sākot no dubļiem un grants ceļiem līdz Vācijas autobāņiem ar lielu braukšanas ātrumu, un Alpu serpentīniem, laikapstākļi sākot no +15, līdz stiprām lietusgāzēm, piesnigušiem ceļiem, ledus un sniega putras.

Pirmie iespaidi: Ļoti klusas riepas. Dzirdams troksnis salonā sāk parādīties vien ap kādiem 110 km/h un arī ap 150 km/h lielāka skaņa salonā būs no pretvēja, nevis riepām (salīdzinot, Yokohama diezgan varēja dzirdēt jau no 70 km/h) Sausā un mitrā asfaltā ļoti spēcīga saķere, pat straujākos manevros nekas neliecina par tieksmi izslīdēt vai izspolēt, automobilis stājas ļoti labi. Stiprā lietū dziļais protektors šobrīd labi tiek galā ar lielu ūdens daudzumu, arī nekādu pazīmju par izslīdēšanu un izspolēšanu - kad padils, iespējams būs citādāk.

Alpu serpentīnos īsā laika posmā nācās sastapties ar ļoti ekstrēmiem laikapstākļiem - stiprs sniegs un apledojums, kam drīz sekoja atkusnis un slapja sniega putra. Vienīgais, kur tās nedaudz izspolēja, bija uzsākot braukt putrā un uz ledus, bet arī pavisam nedaudz, salīdzinot ar iepriekšējām Yokohama, kas itin bieži lika mirgot ESP lampiņai panelī. Bremzējot uz ledus, talkā nāca ABS, bet kopumā ķīnietes bremzē ļoti labi un automobilis joprojām bija kontrolējams.

Secinājumi: šobrīd esmu ļoti priecīgs par šīm riepām - ne reizi nav bijusi nedrošības sajūta. Ja tās iegādājoties man bija negatīvi aizspriedumi un doma, ka sliktākajā gadījumā pēc mēneša uzlikšu labākas, tad tagad tādu domu vairs nav. Iepriekšējās riepas daudzās situācijās prasīja krietni piesardzīgāku auto vadīšanu. Domāju, ka lielākais mīnuss šīm riepām būs to straujais nodilums un arī siltākā laikā būs vājš sniegums. Redzēs, kādi kasjaki parādīsies sezonas laikā, bet pašreiz šīs riepas pozitīvi pārsteidz.

Tas Vroclavas ceļš domāts S8 līdz Pjotrkova Tribunalska?

Skatos kartē, sanāk ~25 km garāks ceļš ar pāris remonta vietām, bet jā - liela daļa bānis. Tikai pie tās Tribunalskas uzreiz uz nākamā bāņa nevar uzbraukt.