Par to jau ir tas stāsts, ka autori jau iziet no mūsdienu reālijām, kur vienīgais, kas viņus dienas beigās interesē ir tikai viņu ieguldītāju peļņa. Un ja šie kungi jau sāk nākt klajā ar sociālistiskām idejām, tad acīm redzot viņu finansu dati rāda, ka lai paliktu siltās vietās viņiem procesā ir jāiesaista valsts. 

Tas iet kopā ar to video, ko biju ielicis mazliet augstāk, kur tiek apspriestas problēmas ar darbinieku piesaisti. Banku analītiķi jau nav muļķi, viņi saprot ko parastās tautas ekonomiskās aktivitātes kritums nozīmē gan viņiem gan valstu ekonomikām. Attiecīgi arī ideju virziens ierobežot korporāciju peļņu, lai tautai atkal ir nauda un vēlme ņemt kredītus vai kā citādi kustināt ekonomiku.

Par nodokļiem runājot - tā ir otra problēma šī raksta kontekstā, jo minētais kungs iespējams neuzskata ka nodokļi uz viņu un viņa klientiem īpaši attiektos. Attiecīgi tiek pieņemts, ka turpmākās ekonomikas problēmas tiks risinātas caur kaut kādām tiešākām metodēm, jo ir skaidrs, ka attiecīgo publiku ar nodokļiem vairs īsti nevar ietekmēt. 

Alternatīvi nodokļus var rakstā neminēt lai valdībām nerodas idejas, bet bez izteikti populistiskiem politiķiem tādām nodokļu izmaiņām neviens klāt tāpat neķersies.

Cenu regulēšana ir sociālisma metode, no otras puses valstis ar novecojošām populācijām tāpat vienā brīdī ķersies pie sociālisma metodēm. Kapitālisms strādā jaunā sabiedrībā, pensionāri gan labāk mīl sociālismu, arī tie, kas PSRS nav redzējuši.

Vienīgais kas mani šajā rakstā satrauc ir fakts, ka šis raksts parādās jau šobrīd nevis pēc kādiem 5 gadiem. Es biju gaidījis, ka esošajai sistēmai ir vēl kādi 10 gadi, bet ja bankas nāk klajā ar šādiem tekstiem, tad tas nozīmē, ka  bankas jau gatavojas kaut kādām sistēmiskām izmaiņām 5-10 gadu nogrieznī. Bet laikam jau fakts, ka visā pasaulē runā par pensiju sistēmas reformām norāda, ka situācija ir sūdīgāka kā mums saka.

Paturpinot kaut kur forumā savu iesākto domu par jauniešu, un darbinieku vispār, demotivāciju strādāt un kopējo sabiedrības depresīvo stāvokli, rekur pārdomas par tēmu no ASV puses:

www.youtube.com/watch?v=vRKnPeyaVms

Principā galvenā video doma - ja darbaspēkam nogriež cerības uz izaugsmi, ASV gadījumā "amerikāņu sapni" ar māju, ģimeni un suni, tad tam darbiniekam ir zināma tendence nevēlēties strādāt, pelnīt un tērēt savu naudu, it sevišķi ja viņš jau atrodas barības ķēdes pašā apakšā. Ja tas ir viens darbinieks tad vēl tā, ja tie ir pāris miljoni kā ASV gadījumā, tad tas jau sāk spiest uz ekonomikas kopējo stāvokli.

Piekrītu, ka katrā valstī ir savas problēmas, bet šie blogeri tādā ziņā nav konsekventi negatīvi pret Ķīnu, viņi daudzus gadus ir Ķīnā dzīvojuši, abiem sievas ir no Ķīnas un abi labprāt atgrieztos Ķīnā jo viņi mīl to valsti, bet viņi reāli nemīl režīmu. Līdz ar to viņu videoblogi nav standarta Ķīnas nīdēju saiets, bet gan reāls skatījums uz lietām - sistēmas problēmām, vispārējo noskaņojumu, korupciju, ikdienas dzīvi. Viņu kanālā ir pat veseli ceļojumu apskati kur viņi ar močiem izbrauc cauri dažādiem Ķīnas reģioniem.

Principā ja Ķīnas režīms nebūtu tikpat sapists kā Krievijas tad Ķīnas varai šos džekus vajadzēja pat atbalstīt, jo vēl neitrālāku viedokli atrast angļu valodā būtu grūti, bet realitātē viņi abi šobrīd jau ir ASV.

Paskaties uz to visu savādāk - ja augstskolu uzskata par biznesa projektu nevis mācību iestādi, tad mēŗkis jau ir nevis salāgot to pašu matemātikas programmu ar specializētajiem priekšmetiem, bet gan vienkārši salasīt kredītpunktus. Tehniski manā nozarē to 1,5 gadu matemātikas kursa vietā pietiek ar 1 gadu, bet tad atkal jāizdomā kādu priekšmetu iebāzt matemātikas vietā. 

Biznesa modelī mana atrašanās skolas solā nav obligāta, bet ir ļoti vēlama mana tikšana līdz 3. kursam lai valsts par mani izmaksātu maksimālo budžeta naudu.

Kā jūs visi mīlat pieķerties katram vārdam nevis kopējai domai 😄

Nē, nepazīstu nevienu kurš tieši ticēja gaišajai komunistiskajai nākotnei, tomēr pazīstu ļoti daudzus, kam tajā laikā bija daudz optimistiskāks skats uz dzīvi kā mūsdienu jaunietim - kāds vienkārši dzīvoja dzīvoja dzīvi nosacīti stabīlā sistēmā ar nosacīti vienlīdzīgiem līdzcilvēkiem, kāds dzīvoja ar domu ieraudzīt brīvu Latviju. Pie visiem kodolkara draudiem tā sistēma spēja cilvēkos uzturēt kopības sajūtu, pat ja pati sistēma bija galīgi greiza. Jo dienas beigās jau biedrs tos svētkus nesvinēja viens pats, cilvēki dzēra kolektīvi, kas tīri psiholoģiski ļāva vieglāk to sistēmu sagremot.

Principā jau visā pēckara pasaulē bija ļoti izteikta ticība labākai nākotnei, ko var redzēt arī ekonomiskajos datos. 80-90tie gadi jau ir tā zona, kad viss sāka iet šķērsām un ne tikai PSRS, bet arī daudz kur citur pasaulē.

Tad sekoja nākamais pozitīvisma lēciens ap 2000-2008 gads, kad visā pasaulē printēja naudu un tālāk jau mēs esam šeit.

Es pilnīgi piekrītu faktam, ka PSRS izglītības sistēma bija labāka no tīri zināšanu apjoma. Vidējais to laiku maģistrants manā nozarē jau studiju laikā iemācījās tik daudz cik es zinu šobrīd. 

Bet es neatkāpjos no domas, ka tieši PSRS laikā pilnu mācību ciklu izgājusī paaudze izglītības sistēmu ieveda tajā purvā kur esam. Manā nozarē līdz 2000 gadu sākumam bija PSRS stila 4 gadu bakalaura programma ar visu noslēguma eksāmenu, bet jūtot ka pie lielāka studentu skaita var izsist vairāk naudas no valsts, programma tika sadalīta un saīsināta, lai burtiski 2-3 gadus atpakaļ atgrieztos pie 4 gadu sistēmas. Tad kam gandrīz 20 gadus vajadzēja ražot "inženierus", kas pēc bakalaura pabeigšanas ir kā tikko vidusskolas pagarinājumu beiguši? 

Visa augstskolu pīkstēšana par to, ka no skolām nākot švaki sagatavoti skolēni arī īsti netur kritiku, jo reāli es biju viens no tiem švaki sagatavotajiem skolēniem pat bez fizikas eksāmena. Pirmais kurss bija elle ar visu matemātiku un fiziku, bet sākoties speciālajiem priekšmetiem kļuva skaidrs, ka puse no tās matemātikas kursa nafig nav vajadzīga un speciālos priekšmetus var kārtot arī uz 8-9. Tātad nozares specifika nav tik sarežģīta lai cilvēks bez fizikas eksāmena neiebrauktu notiekošajā.

Padomju skola varbūt arī audzināja tautsaimniecībai derīgus kadrus, bet tā kā vēl joprojām nedzīvojam komunismā, tad laikam gaišo komunistisko nākotni gadus 30 atpakaļ tā arī neuzcēlām, attiecīgi arī nekļūst skaidrs tad priekš kādas tautsaimniecības tā sistēma tos kadrus audzināja. Mednieku - vācēju tautsaimniecības? Cilšu tautsaimniecības?

Sarunās par padomju skolu sistēmu nevajadzētu aizmirst, ka viss kas noticis līdz kaut kādam 2008. gadam ir tīrs padomju skolu izgājušo darbības rezultāts.

Es vairāk domāju tieši domāšanu nevis ekonomisko situāciju. Ekonomiski tur vēl tālu līdz viduslaikiem, bet domāšanā no idejas par krusta kariem vairs nav tālu. Ideoloģija tur jau ir reducējusies līdz carismam, vienkārši neviens nesauc lietas īstajos vārdos.

Un beidziet uz mani projecēt kaut kādas savas idejas par to, ko es domāju - man ir dziļi nošpļauties, kas notiek ar Krieviju kā valsti. Viss kas mani interesē ir kas katrā no scenārijiem notiek ar mani kā tās teritorijas kaimiņvalsts iedzīvotāju.

Mūsdienu jaunietis jau arī pretojas sistēmai, tikai savādākā veidā. Padomju jaunatne tomēr auga ar kaut kādu ticību gaišākai nākotnei vai nu brīvā valstī vai gaišā komunismā. Mūsdienu jaunietis aug ar pastāvīgu ekonomiskās krīzes gaidīšanu, potenciālu bezdarbu un kliedzieniem par ledāju kušanu/pasaules galu. Tad kam tam jaunietim vispār domāt par kaut ko citu, kā vien pamatvajadzību apmierināšanu, ja viņam nav nekādu garantiju, ka sistēma viņam apkārt pēc 10 gadiem vēl pastāvēs? 

Šāds fenomens jau novērojams visā pasaulē, kad paaudze zem 40 principā palēnām atsakās darboties sabiedrībā. Ķīnā pat ir veselas kustības, kas popularizē ļaušanu esošajai sistēmai vienkārši sapūt.

Njāā, bet augstskolas papīru vismaz manā nozarē prasa arī uzrādīt, bet tā jā - ja esi drošs, ka jaunā vadība nepazīst kādu no CV minēto uzņēmumu vadības, tad tur var rakstīt iekšā visu ko sirds kāro. No otras puses darba devēju piedāvājumi arī ir tāda pat pasaku zeme, kur atnākot uz darba interviju pēc pirmajām 10 min jau ir jautājums "nah es te vispār atvilkos". It sevišķi škrobe ir tad kad esi atnācis ar reālu CV uz itkā nopietnu uzņēmumu.

Tikko šajā sakarā iedomājos - ja jau Krievija, pateicoties karam Ukrainā, lēnā garā regresē uz viduslaiku līmeni, tad jau krusta karš pret "neticīgajiem" būtu tieši laikā. Šāds konflikts pilnīgi iederētos situācijā un arī ieroči nebūtu tālu jāmeklē. Tā gan būtu episkākā hohma, ka karš Ukrainā tiktu pārtraukts jo musulmaiņi ieņēmuši Maskavu, bet vismaz būtu ko vēstures grāmatās ierakstīt.

Video autora un viņa drauga (laowhy86) kanālu ir reāli vērts apsatīties, ja interesē reālā situācija Ķīnā. Viņi caur saviem video un ceļojumiem pa Ķīnu parāda kā reāli cilvēki tur dzīvo, ar kādām problēmām saskarās, kas tur darbojas un kas nedarbojās no valsts viedokļa.

Jautājums par to, kas jādara lai dabūtu 4 aug nevis no loģiskās domāšanas trūkuma, bet gan tā, kā uzbūvēta augstākās izglītības sistēma. Ja darba devēju interesē tikai gala papīrs, tad jautājums par minimālo iespējamo darbu mērķa sasniegšanai ir pilnīgi vietā. Problēma jau šobrīd ar augstskolu sistēmu ir tāda, ka vidējais students nāk pēc papīra nevis zināšanām, jo viņam pa visiem galiem stāsta, ka viņam vajag augstāko izglītību lai kaut ko sasniegtu, nu tad viņš arī dara visu lai iegūtu to papīru.

Jā, bet izskatās, ka pat pie tāda puscietuma režīma tās pašas Francijas, Vācijas un citu lielvalstu skolu sistēmas spēj tos visus puskriminālos elementus nodalīt tā, ka tas neietekmē vidējos rezultātus. Iedzīvotāju blīvums arī ir tāda maģiska lieta, kas palīdz, jo pēc kaut kādiem mācību rezultātiem bērnu var itin viegli pārvilkt uz labāku vai sliktāku skolu turpat pilsētas rajona ietvaros.

Un ja paskatās OECD valstu rezultātus, tad nekur tālu jau mēs neesam no tām vecās Eiropas valstīm ar izteiktām migrantu problēmām, Francija pēc 2018. gada rezultātiem turpat vien ir: twitter.com/OECDEduSkills/status/1201775297227640833?ref_src=twsrc%5Etfw%7Ctwcamp%5Etweetembed%7Ctwterm%5E1201775297227640833%7Ctwgr%5E3b9a18d40e8f7551f2209bc19c4c077b40a80bf7%7Ctwcon%5Es1_&ref_url=https%3A%2F%2Fagenda.ge%2Fen%2Fnews%2F2019%2F3295

Migrācijas sakarā es pats neņēmu vērā svarīgu lietu - migrantu vecāki parasti ir stingri ieinteresēti lai bērni mācās un iegūst darbu jaunajā valstī, attiecīgi arī labāki rezultāti.

Tad nav jēgas neko mainīt, jo viss notiekošais būs tikai darbības imitācija. Salīdzināt mūsu gadījumu ar tām pašām Eiropas skolām arī nav jēgas, vecajā Eiropā ir samērā stingras nācijas tradīcijas un kamēr to skolu pārāk neatšķaida ar iebraucējiem, izglītības līmeni ir iespējams nodrošināt. Pie mums vienā skolā mācās dažādu tautību un ekonomisko apstākļu bērni bez kopējas nācijas vai ideoloģijas izpratnes. Kādus rezultātus mēs no šāda mikšļa ceram iegūt?

Tālāk arī paši vecāki, kuriem skola lielākoties ir tikai vieta kur tos bērnus nobāzt kamēr paši strādā. Ja vecākiem ir pofig ko viņu bērns dara tajā skolā, nu tad jātaisa kaut kāda valsts programma grāvju tīrīšanai un lai tas bars iet pa dienu darīt kaut ko lietderīgu. Ja paši vecāki pret bērnu izturās kā pret kaut kādu kaķi, kurš ir nepieciešams priekš "laimīgas ģimenes" foto instagramā, nu tad te arī mēs esam.

Padomju sistēma arī nestrādās, jo problēma jau ir arī paši skolnieki. Ja skolniekam vecāki nav iemācījuši pat bāzes uzvedības normas, tad ar padomju stilu pilnā mērā skolotāji tiks pie garantētām krimināllietām par bērnu aizskaršanu, bet ja pārņems tikai programmu, tad nekas nemainīsies pret šī brīža sistēmu, jo tie kas mācās to tāpat turpinās darīt, tie, kam pofig traucēs pārējiem.

Problēma jau ir pašā startā, jo padomju laikā sistēma balstījās uz tā, ka kolektīva intereses ir augstākas par indivīda tiesībām, kas arī tika tā stingri uzspiests, savukārt šobrīd indivīda tiesības ir augstākas par grupas interesēm, kā rezultātā ja puse klases stundas laikā pūš burbuļus, viņus uz mācībām piespiest nedrīkst principiāli. Es teiktu, ka tieši vienojošas ideoloģijas trūkums ir mūsu izglītības sistēmas problēma ne jau mācību programma. Ja visi mācību procesa dalībnieki ir vienā laivā ar vienām interesēm, tad programmu piemeklēt nebūs problēmu, savukārt ja katrs par sevi, nu tad neko.

Par ārstiem es vēl tā neuztrauktos, tur tomēr nozarē ir kaut kādas iekšējās tradīcijas un atbildības, sliktākajā gadījumā daudzi vienkārši neizmācīsies par ārstiem un uz to ķirurgu būs jāgaida 4-5 gadi rindā.

Tas ko mēs uzreiz jutīsim ir inženierzinātnes. Lūkt tur pasākums gan ātri vien aizies razņosā un Zolitūde būs pilnīgi ikdienisķa parādība. Ja ārstu reglamentējošos papīrus ir sarakstījuši ārsti, tad būvniecību strauji pārņem juristi, kas konkursa dokumentāciju spēj uzrakstīt juridiski korekti, bet tehnisko uzdevumu bieži vien izskatās ka rakstījis piecgadnieks. Par projekta specifikācijām vispār nerunāsim, tagad visu projektēšanu cenšas pārvelt uz būvnieku, jo pasūtītājs vispār nesaprot kas notiek.

Nu tā es to saprotu. Jautājums tik kam tad vispār skolas vajadzīgas? Lai vecākiem ir kur nogrūst bērnus kamēr vecāki strādā? Tad vai nu nevajag tos bērnus taisīt vai arī lai tad tie bērni uzreiz pēc 6. klases iet strādāt. 2+2=4 māk, lasīt arī māk. Sēdēt tālāk un krist uz nerviem pārējai klasei, kuru vecāki tomēr grib lai viņu bērni mācās, arī īsti nav produktīvi.

Šobrīd sanāk ka problēma tiek pārvelta uz vecākiem, kurus uztrauc viņu bērnu izglītība, nu tā reāli uztrauc, nevis no sērijas, kad bērns ir nesekmīgs visā, bet vainīgi ir tikai un vienīgi skolotāji. Tiem kurus uztrauc viņu bērnu nākotne, tad arī jādomā kā to nodrošināt, jo valsts acīm redzami slēdz iekšā muļķi.

kad domā, ka pie mums ir cirks, iedziļinies ASV iekšpolitikā un Šlesers sāk izskatīties kā ļoti adekvāts kandidāts. 

Bet es saprotu pašiem amerikāņiem šis viss patīk, ir iespēja nostāties vienā vai otrā pusē, nodirst pretiniekus, justies pārākam par otru pusi, utt..

Nuu es nebūtu tik optimistisks par tiem 11kW un transformatoru rezervēm. Kaut kur noteikti tādas rezerves ir, bet ir arī dzirdēts par to, ka viens dabū savus 11kW, pārējie jau mazāk, ja vien negrib mainīt līniju un/vai transformatoru.

Es šobrīd gaidu vasaru, kad tiks palaisti vairāki lielie saules parki, kā arī liels skaits privāto laidīs iekšā tīklā savu enerģiju. Tad jau pēc ST izdarībām varēs spriest kā tur ar tām rezervēm un vai ir vērts likt to paneļus.

Šobrīd uzvarētāji ar saules enerģiju ir tie, kas uzlika pašā startā, kad tiko pacēlās visa sponsorēšana no valsts puses. Tagad izskatās, ka labāk pagaidīt, kamēr vienojas par pārvades tarifiem, saprot kas ar tīkliem, utt.

Par veiksmi runājot - pilnīgi noteikti, tas ir viens no biznesa stūrakmeņiem, no otras puses tie, kuri ir strādājuši tās veiksmes virzienā, to veiksmi arī ik pa laikam spēj atkārtot. Tie kas vienkārši nejauši trāpījušies parezajā vietā visbiežāk vienkārši lēnā galā notrallina savus sasniegumus, iespējams arī vienkārši paliekot vecākiem vairs nav tās degsmes. Mūsu politbiznesa vide ir ideāls paraugs, kad te visādi bijušie miljonāri tirgo nost savas mājas vai nevar atļauties baseinus, jo visa biznesa ideja ir bijusi balstīta uz viena īsa dzīves posma, kurā izcelts maksimālais labums.

Vēl ideālāks piemērs veiksmes biznesam ir Krievija - lūk tajā valstī atrašanās paziņu lokā pareizajiem cilvēkiem var gan ļaut sasniegt galvu reibinošus panākumus gan nonākt cietumā. 

Rietumu biznesā vairāk izteikts, ka vidējais miljonārs tomēr ir gan gudrs gan apveltīts ar attiecīgajām personiskajām īpašībām, kas tad ļauj to rezultātu sasniegt. Pašam vairākkārt sanāca iepriekšējās darba vietās tikties ar firmu īpašniekiem no Zviedrijas, Vācijas un Francijas, un tur vienmēr palika sajūta, ka tu tiecies ar cilvēkiem elites līmenī, tādiem kā nosacītiem aristokrātiem, kas zin ka ir labāki par tevi bet to tā dabiski neizrāda. Sabiedrība jau vienkārši ir drusku pieradusi pie tādiem miljonāriem - izlēcējiem, kā Tramps, bet ja papēta ciešāk tos miljonāru sarakstus, tad liela daļa no topa ir cilvēki, kas labi zin, kā nonākuši tur kur viņi ir.

Mana pieredze par vietējo privāto biznesu arvien vairāk liek domāt, ka mums liela daļa "biznesmeņu" vienkārši ir bijuši pareizajā vietā un pareizajā laikā, un tas arī ir viss biznesa attīstības pamats. Pēdējos gadus es par to vairs tā nebrīnos, bet tā kā sāku strādāt jau pēckrīzes periodā, tad no sarunām ar saviem kolēģiem un vietējiem pasūtītājiem/piegādātājiem, trends no sērijas :"ja tu zinātu kā mēs pelnījām un kādā haļavā dzīvojām līdz 2008. gadam" ir ļoti spēcīgs. Man pat viens valdes locekļa līmeņa kadrs ir atzinis, ka savas karjeras lidojumu sāka jo 2000. gadu sākumā labi pratis angļu valodu un vadība viņu vienkārši ielika viena soļa attālumā no valdes.

Attiecīgi rezultātu mēs redzam šobrīd - spējīgie uzņēmēji strādā un pamanās pat pelnīt, savukārt, piemēram manā nozarē, nepārāk veiksmīgie uzņēmumi tirgo savas ēkas un tehniku lai turpinātu eksistēt. Problēma tik skaita attiecībā starp šīm grupām nospiedoši par labu otrajam veidam.

Tajā pašā DB.lv bija raksts par to, kā "Preiļu Siers" jau pasen uzlika saules paneļus, tāpat nesen tā izdarīja arī "Ošukalns". Kā redzams, ja cilvēkiem ir biznesa plāns, tad visas problēmas ir risināmas.

Es šo visu redzu kā darbības imitāciju plašā mērogā. Ministrijas ierēdņi imitē darbību, ka viņus interesē bērnu izglītība, kaut gan reāli vienīgais iemesls šādām kustībām ir tas, ka kaut kur augstākos līmeņos visticamāk tiek spriests par reformām ministrijā un ministrijas darboņi tēlo kustību lai netiktu optimizēti. 

Alternatīvais mērķis - nospiest ģimnāziju līmeni lai nav tik liela atšķirība starp skolām un nebūtu jārisina problēmas skolās ar zemākajiem rezultātiem. Padaram visus par lohiem un vidēji viss ir ok, laika gaitā tikai jāatvieglo eksāmeni, lai uzlabotu vidējos rezultātus. 

Tālāk jau visu varēs uzgrūst vecākiem - gribat lai jūsu bērns iestājas normālā augstskolā, nu tad paši arī risinat šo jautājumu - meklējat privātskolas, skolotājus vai māciet paši.