Ministru nomaiņa visticamāk būtu pārāk liels skandāls, ko protams izmantotu Krievija lai apstrādātu Rietumus,attiecīgi līdz kara beigām izbrauks ar tiem pašiem, pēc tam skaidrosies.

Normāli ukraiņi. Tiem, kas seko ukraiņu gaitām mazliet senāk par 24.02.2022, jau sen ir zināms, ka šai tautai ir problēmas, un tieši tāpēc arī tas ir ideāls piemērs kad tauta labāk izvēlās savā nodabā cīnīties ar savām problēmām, nevis gaidīt kad "krievu pasaule" visus izglābs.

Visi mēģina cilvēka vēlmi aizstāvēt savas mājas saistīt ar kaut kādām lielām lietām - tautu, demokrātiju, vadoni un vēl sazin ko, bet praksē viss jau sākas paša cilvēka galvā. Ja cilvēkam izstieptas rokas attālumā ir par ko karot, tad viņš arī ies un karos, ja nav tad viņš ar visiem spēkiem no kara izvairīsies.

Tie paši krievi - viņiem nav par ko karot, pat pie visas propogandas, viņu mājām neviens neuzbrūk, attiecīgi vienīgais iemesls kāpēc viņi atrodas frontē ir mantisks ieguvums vai vēlme aizbēgt no bezjēdzīgās ikdienas, zekiem arī brīvība. Viss fufelis par svēto karu pret nacistiem ir pasakas mājās palikušajiem, jo mirt par valsti izklausās labāk nekā mirt par ukraiņa veļas mašīnu.

Kas ir tās vērtības, ja Ukraina vēl pāris mēnešus pirms kara kasījās savā starpā un ~40-50% iedzīvotājiem bija pozitīva attieksme pret Krieviju?

Veseli uzņēmumi pat pēc 2014. gada turpināja eksportu un cita veida sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, bet vienā dienā pēkšņi visi patrioti. Lūk pastāsti man, kas tās par vērtībām, kas tautu dažās dienās pārslēdza no "krievi brāļu tauta, tikai valdība viņiem stulba" uz "nāvi krievu okupantiem"?

Ja tās nav tās tīri personiskās lietas, ko es minēju augstāk, tad lūdzu apgaismo mani un citus lasītājus, kādas vērtības viņiem šobrīd liek karot? Jo tehniski arī ukraiņi karo par milzīgiem agrobiznesa holdingiem, kas pieder dāņiem, tāpēc ļoti gribās dzirdēt kas ir tās vērtības, ko viņi grib paturēt. Korupcija? Kautiņi Radā?

Atbildot īsāk - lasītprasme vēl nenozīmē spēju saprast izlasīto.

Es speciāli izvērsu savu domu lai būtu skaidrs, ka valsts valdības personālijas un globālas lietas vēlmē iet karot sastāda tikai piesegu katra paša individuālajām interesēm, bet laikam nav jēgas no gariem tekstiem, jo mūsdienās cilvēks neko vairāk par 150 zīmēm jau vairs neuztver.

Labi, es pat atbildēšu ar pretjautājumu - Jūs domājat, ka Ukrainā ukraiņi šobrīd karo par Zeļenski? Varbūt Porošenko? Arestoviču?

Nu lasam vēlreiz manu priekšpēdējo rindkopu - ja personīgajā līmenī nav ne radu, ne draugu, ne īpašumu, ne kā cita kas piesaistītu šai teritorijai (ne valstij bet teritorijai), tad ir jāpārdomā dzīve un jādodas prom. Nevajag dzīvot vietās, kur tevi nekas netur un tad arī par karu nebūs jādomā.

Tālāk par zviedru mežiem - kas viņiem tos mežus pārdeva? Gadījumā ne tā pati tauta, lai nopirktu behu? Tad kas vainīgs tauta kas gribēja behu vai zviedri, kas nopirka to zemi? Vai valdība, kas nākusi no tās pašas tautas, neapturēja tautu un ļāva iztirgot mežus. Te tā loģika kā krievu izmeklētājiem - izmeklēšanas procesā galvenais neiznākt uz sevi. Brīvā tirgū jebkuram ir iespēja sapelnīt naudu, pat kaut kur citur pasaulē un tos mežus atpirkt.

Tālāk Kariņs - ja cilvēkam dzīve ir tik tukša, ka vienīgais ko viņš ir gatavs aizstāvēt ir Kariņš vai kāds cits politiķis, tad cilvēkam jāpārdomā savas vērtības, varbūt jāsāk dzīve kādā citā valstī no jauna.

Par ko karot? Pirmkārt jau par manis minētajām personīgi tuvajām lietām. Otrkārt par cilvēkiem, kam arī ir interese aizstāvēt savas intereses, jo kopā lielākas izredzes uz uzvaru. Cilvēkam Liepājā varbūt ir pofig, kas notiek Daugavpilī, bet kara gadījumā daugavpilieša problēmas ātri var kļūt par liepājnieka problēmām un vēlams jau laicīgi strādāt kopā. Tad kad ir nosegti šie egoistiskie pamatjautājumi, ideoloģiju jau var piemeklēt katrs pats - kurš par tautu, kurš par valsti, kurš par Kariņu, kurš par iespēju nomirt savas valsts armijā savā valstī, nevis kā lielgabalgaļa kādā citā valstī, kurš par ekonomisku ieguvumu, kurš vienkārši sporta pēc pašaut cilvēkus.

Ukraiņi ir ideāls piemērs - pirms kara tā bija kašķīga korumpēta tauta, bet sākoties karam skats uz dzīvi mainās - cilvēks paskatās apkārt, saprot, ka viss viņam apkārt esošais var tikt atņemts (jo tautā ir atmiņas par to kas notika pēdējā reizē, kad krievi ienāca) un cilvēks dodas pierakstīties uz rekrutēšanas punktu. Visa mitoloģija par brīvības cīņām, kazahu senčiem, utt. jau rodas pēc tam

Par tiem tankiem - šodien redzēju interesantu video no Ukrainas. Robežas virzienā uz viena ešalona brauc gan vācu Marder, gan Leopard 2A5 versija, kas ir krietni labāks tanks par A4 versiju par ko visi sprieda. Tātad kaut kāds lūzums jau ir noticis vai arī Zalužnijs visu sarunājis.

No otras puses arī ASV pa to pašu Poliju vizina lielus apjomus ar Bradley bruņumašīnām, bet uz tā paša ešalona ir arī Abrams tanki par ko ukraiņi protams ir sajūsmā, ka redz viņiem bruņumašīnas vedot, bet man vairāk jautājums kur paliek tanki? Man vairāk izskatās, ka ASV par visu ir pārliecināti, vienkārši cītīgi tiek gatavots arī plāns B gadījumam, ja kaut kas tomēr saiet šķērsām. Nepamet sajūta, ka Ukrainai nodotais tehnikas daudzums ir tieši tāds ar kuru pietiekami īsā laikā spētu tikt galā netālu esošais NATO kontingents.

Nuu šeit jāsāk ar domu kā tie zviedri tika pie tiem mežiem. Nav gadījumā tā, ka paši vietējie mantinieki pārdeva tos mežus zviedriem lai behu nopirktu un atlikumu nodzertu? Vai arī pensionāri pārdeva ar tekstu "bērni jau šeit tāpat nenāks"? Aiz visiem tiem "zviedru" mežiem ir stāsts par to, ka paši īpašnieki nav gribējuši ar tiem mežiem čakarēties un uzsituši to pasākumu gaisā. Un to es saku pats būdams mantota meža īpašnieks.

Par pārējo - kā jau teica experts, tas ka Jums nekas itkā nepieder nekādā veidā nenozīmē, ka pie Jums nevar atnākt "draudzīgi ļaudis" un atbrīvot Jūs no atlikušajiem īpašumiem, sliktākajā/labākajā gadījumā arī no šīs zemes ciešanām.

Šeit ir jāatceras, ka pirmais ko cilvēks dzīvē aizsargā ir pats sevi, pēc tam iet radinieki, draugi, citi svarīgi cilvēki un tikai tad iet īpašumi un tad jau valsts. Teksti par valsts aizsardzību ir paredzēti patriotisma celšanai, jo ja nonāks līdz karam, tad domas par valsti būs pēdējā vietā.

Attiecīgi atbildot uz pēdējo jautājumu - dienas beigās cilvēks vispirms karos par sevi un savu dzīvesveidu. Ukraiņi šobrīd karo par savu dzīvesveidu un nākotni, tā saucamie LDNR karotāji karo par savu "krievu pasauli" un krievi karo par savu "krievu pasauli". Dzimtenes aizstāvība ir tikai tāds liels sauklis zem kura tiek pabāztas katra personīgās intereses. Kurš grib dzīvot civilizētā pasaulē, kurš saglabāt "nacionalizēto", kurš aizvest mājās jaunu podu vai veļas mašīnu.

No tā izejot - ja dzīvē personīgā līmenī nav nekā par ko būtu vērts karot un ko aizstāvēt, tad varbūt vajag vispirms pārdomāt dzīvi. Ja nekas tāds tomēr neatrodas, tad tehniski vienmēr var pārcelties uz drošāku vietu, nevajag mocīt sevi un citus ar stāstiem, ka es jau šeit patriotisma dēļ, tajā pašā laikā sūdzoties ka pašiem nekas nepiederot.

Visa pēdējā laika lirika par "neiešu jau Kariņu aizstāvēt" vienkārši kretinē, jo dienas beigās nejau Kariņu tajā tranšejā aizstāvēsi un, ja tomēr esi tajā tranšejā lai aiztāvētu Kariņu, tad atkal vajadzētu pasēdēt un dzīvi pārdomāt.

Pentagons izskatās māj no tīri militārim apsvērumiem, pie viņiem jau iedalītā budzēta viņi karu var vinnēt neatkarīgi no tā, ko tur Baidens ar kongresu domā. Problēma šobrīd izskatās pašā ukraiņu pusē, labi, var piekrist, ka ir problēmas ar tehniku, bet ņemot vērā jau pārmalto krievu kvalificētās gaļas apjomu tam procesam vajadzētu iet mazliet vieglāk uz priekšu un par to arī Pentagonam ir jautājumi.

Cik saprotu Zalužnijs tuvākajās dienās brauks vai jau brauca uz Poliju tikties ar ASV ģenerāļiem lai pārrunātu notiekošo frontē. Tātad ir tēmas, kuras nepieciešams pārrunāt klātienē un fakts ka netiek doti tanki varētu nozīmēt, ka Rietumiem nav īsti ticības Ukraiņu plāniem vai arī Rietumiem izskatās, ka esošie tanki netiek pielietoti tādā veidā, kas pamatotu NATO tanku piegādes. Tehniski tie paši poļu PT-91 ir tehnoloģiski kvalitatīvi tanki ar termisko optiku un citām krutām fīčām, bet ja ukraiņi tos nav pielietojuši pēc tanku iespējām, tad arī ASV neredz jēgu dot savus tankus.

Un tajā pašā blakus topikā es laikam norādīju, ka tie paši "nevadāmie ierēdņi" vien ir tā pati tauta. Tātad ierēdnis vadās nevis pēc vadības interesēm un lielākiem plāniem, bet pēc savām, savu draugu, radinieku un citu paziņu lokā esošu personu interesēm. Ja minētā loka kopējais noskaņojums ir "vsjo hujova, vsjo propala" tad arī ierēdnis rīkosies atbilstoši savu personīgo risku mazināšanai. No tā savukārt izriet tas, ka ja tauta nespēj pateikt "nē, džeki, davai vajag savākties, netālu karš, krievi arī kaut ko taustās mūsu virzienā, pastrādājat bišķi uz prioritātēm", tad arī tie ierēdņi čilā urbinās degunu, jo visapkārt sev redzēs to, ka visiem pofig. Tepat vēl nesen kaut kādi sportisti kunkstēja par naudas trūkumu un teātris neesot pabeigts... b*e nopietni, tās ir tautas šī brīža prioritātes? Sports un kultūra? Policijā trūkst 1000+ kadru, ugunsdzēsēju un robežsargu arī trūkst, bet mums sportistiem pa valsts naudu jābrauc uz sacensībām un Valsts Mežiem jāuztur basketbols, bet tautai tas ir pilnīgi ok, tā vajag.

Par to cīnīšanos - latvieši man liekas nevienā vēstures posmā nav cīnijušies "par" kaut ko, mēs visu laiku esam karojuši tikai "pret" kaut ko. Valsts dibināšana pa lielam bija tāds nejaušs pasākums ko veica pareizie cilvēki pareizajā vietā pareizajā laikā, bet tas nenozīmē, ka vidējam tā laika latvietim bija izpratne par to, kas ir valsts, kas ar to jādara un kāda ir pilsoņa atbildība šajā procesā. Tālāk jau pirmajā brīvvalstī bija skaidrs, ka ar to demokrātiju mums ir problēmas, jo protam cīnīties tikai pret kādu nevis par kādu. Un tas pats bija arī barikādēs - no maniem radiem, kas tur bija reti kuram bija izpratne kas ir sava valsts un kas ar to jādara, bet krievus sist tomēr ir goda lieta.

Un tas pats arī šobrīd - uz klopi noteikti ka tauta salasīsies, tāpat kā Ukrainā, bet stāsts tieši tas pats - atkal karosim PRET krieviem, bet ne PAR savu valsti, jo valdība sukas, kaimiņi sukas, kolēģi sukas. Te tādas kapitālas ideoloģiskas dabas problēmas mums pastāv, jo uz klopi tad bars pielasīsies, bet augstāk minēto problēmu dēļ, tas bars būs ar samērā apšaubāmu motivāciju.

Tas, ka ukraiņiem ir pietiekami iekšējo problēmu un visādu nesmukumu jau pirms kara bija skaidrs, tāpēc jau viņus īpaši negribēja ņemt ne ES ne NATO. Bet kā pēdējā laikā pareizi atzīmē tas pats Arestovičs - kungi, varbūt vispirms to karu uzvaram un tad taisam razborkas? Šobrīd tiešām jau rodas iespaids, ka tikko kā Rietumi stobrus pasolīja, tad uzreiz var atslābt, sākt svinēt uzvaru un taisīt politiku.

Pagājušajā gadā arī taču bija razborkas par kaut kādu ārvalstu ziedojumu nonākšanu ne tur kur vajag, bet vairāk par vienu dienu tas process nevilkās, ziņai piegrieza skābekli un miers. Tagad kā tik kas tā cepiens uz vairākām dienām.

Papisīs Bahmutu, kaut kādu Zaporižji vai Sumus un varbūt nāks pie prāta. Rekur Pentagons jau diezgan atklāti māj ar mietu, ka varbūt tur nevajag Bahmutā politiku bīdīt, bet strādāt citos virzienos, jo pēc frontes kustības es teiktu, ka ukraiņi ir pamazām zaudē iniciatīvu.

Ar iekšējiem konfliktiem es vairāk saprotu dažādus korupcijas skandālus un tamlīdzīgu kliegšanu. Tautiešu kārts varbūt ir izgāzusies, bet kā parāda msh rakstītais, vēl ir variants spiest uz "viss ir slikti, valdība un armija ir lohi un nodevēji". Gan pie mums, gan Ukrainā šis virziens strādā vienkārši izcili, lai arī nav tik efektīvs, kā "krievus sit". To var novērot arī vietējo krievu komentāros, kas jau labu laiku ir pārslēgušies no izteikta atbalsta Krievijai uz "tur jau viss ir neviennozīmigi, karš ir sarunāts, paskat cik mums pašiem slikti".

Ukrainas armija šajā kontekstā ir vērsusies savā pretizlūkošanas pārvaldē ar iesniegumu par pēdējām ziņām saistībā ar korupciju pārtikas iepirkumos, līdz ar to redzams, ka krievi ir atteikušies no tautiešu kārts un pārgājuši uz "failed state" plānu, parktiski pārejot no "varonīgās vēstures taisīšanas" uz "novilksim visus līdz savam līmenim un sakausim ar pieredzi".

Redziet par ko es runāju - karš vēl nav pat sācies, bet mēs jau esam zaudējuši. Un karavīriem, ja līdz tam nonāks, būs jādodas karā ar domu, ka savējie jau viņus ir norakuši. Zaibis motivācija. Un pēc tam visi brīnās navig mums nav labu lietu, nafig darīt kaut ko labu citiem, ja līdzcilvēki tevi noliks kur suņi nesēž.

Tikko klausoties Arestoviču prātā ienāca viena doma, kā mūs tomēr varētu pilnīgi reāli varētu iekarot - vienkārši sarīdot iekšējos konfliktus Baltijas valstīs. Ņemot vērā cik zema ir baltiešu ticība saviem politiķiem un vienam otram, tādā gadījumā vienīgais kas noturētu uzbrūkošo varzu būtu vietējie patrioti un NATO karaspēks. Pārējie vai nu neiesaistītos vai ar prieku krieviem nodotu savējo pozīcijas. Jau šobrīd pilni komentāri ar cilvēkiem kas "neies to valdību aizstāvēt" nerunājot jau par klaji kaitīgiem elementiem, tā kā ir jau laba publika uz ko ģenerēt vietējos kolaborantus.

Arestovičs tikko par šo pateica ka vajag klausīties Arestoviču pašu nevis kremļa telegram kanālus.

Rietumu virzienam ir par vēlu, to vajadzēja darīt pagājušā gada vasarā vai pēc pirmās mobilizācijas. Šobrīd krieviem būtu jāpārmet jau tā trūkstošā tehnika uz Rietumu robežu, kas nozīmētu riskus esošajai "operācijai", kā arī NATO jau gatavojas arī šādam variantam. Poļiem ir atbraukuši gan pasūtītie Dkorejas tanki, gan papildus NATO spēki (vismaz pēc ukraiņu video par tanku virzību Polijā), savukārt Baltijas valstīs es vairs neredzu paziņojumus par tehnikas kustību un mācībām. Vai nu visi decembrī izmācījās un aizbrauca, vai arī militārā transporta kustība vairs netiek izplatīta masu medijos.

Prigožins taisa sev rezerves valsti, ja netiks pie varas Krievijā, varēs pārvākties uz CĀR ar visiem zekiem. Pieļauju, ka priekš CĀR iedzīvotājiem tas pat būs uzlabojums

Es ļoti augstu novērtēju zeku, mobiku un tamlīdzīgu kadru spējas uzbrukt lielā barā. Bet tā pati Ukrainas pieredze rāda, ka bez tehnikas, lielgabalgaļas uzbrukuma tempi ir ļoti zemi. To pašu Soledaru un Bahmutas piepilsētas pa lielam ieņem desantnieki, kas bija pārsviesti no Hersonas, vieni paši zeki tur jau kopš pagājušās vasaras labi ja pa pārdesmit metriem mēnesī pārvietojās.

Jā, protams pastāv riski, ka ļoti liels bars var pārvarēt mūsu robežu un kaut cik tālu tikt arī iekšzemē, bet atkal ir problēma - mūsdienās būtu grūti pierobežas zonā sapulcēt tādu baru lai neviens nepamanītu.

Vēl viena doma, kas gan ir drošības risks - kas notiktu gadījumā, ja tos zekus un mobikus tiešām apbruņo tikai ar mietiem? Tehniski tur sanāk tāds pārsteiguma moments, jo tie paši mūsu kareivji un komandieri varētu nebūt gatavi šaut pa nosacīti neapbruņotiem cilvēkiem.

Attiecība uz Krieviju - viņiem pauze jebkurā gadījumā būs vajadzīga nākošajai operācijai, jo pat ja Ukraina krīt, būs nepieciešams laiks lai tiktu galā ar partizānu kustībām Ukrainā, kas vēl vairāk noasiņos krievu armiju. Un pat pēc nostabilizēšanas pasākumiem nākamais solis būs saremontēt un pārvietot tehniku, pieražot munīciju un tikai tad varēs runāt par kaut kādiem uzbrukuma riskiem.

Nu šobrīd jau īsti vairs nē, pat ja Ukraina kaut kādā mistiskā teorētiskā veidā pamanīsies zaudēt, maksimums ko krievi var izspiest ir jauns aukstais karš. Jau šobrīd ir skaidrs, ka nekādi gājieni uz Viļņu, Rīgu, kur nu vēl Berlīni nav iespējami tīri tehnikas trūkuma dēļ, līdz ar to Ziemeļkorejas vai PSRS scenārijs šobrīd būtu labākais ko varētu izspiest. Iespēju nesodītiem iekarot Baltiju krievi pazaudēja kādu mēnesi pēc iebrukuma Ukrainā, kad militārajiem analītiķiem kļuva skaidras reālās Krievijas spējas, un tā ir tāda plaisa reputācijā, ko Krievija tuvākajās desmitgadēs neaizlāpīs. Un tas vēl neskaitot, ka Rietumiem ir iedots gadu ilgs handikaps atjaunot savu militāro rūpniecību + turpat ir Turcija ar savām interesēm.

Tādā ziņā es pievienojos krievu nacionālistu viedoklim, ka lielāku krievu tautas nodevēju par Putinu ir grūti atrast. Šobrīd notiekošais tiešām robežojas starp noziedzīgu nolaidību, stulbumu un mērķtiecīgu Krievijas sabotāžu. Principā NATO valstīm vajadzētu Putinam pēc kara iedot ordeni, jo kvalitatīvāku atbruņošanos grūti iedomāties, cilvēki paši savām rokām pārvērtuši "2. armiju pasulē" par pēdējo pabiru bandu, izzaguši savas rūpnīcas, demoralizējuši un debilizējuši populāciju padarot viņus par prastiem vatņikiem.

Nu nu, redzēs vai Lukašenko tādam baram būs gatavs dot ieročus. Atbalstīt krievus ir viens, bet sākt dalīt savā armijas imitācijā ieročus ir tāds slidens pasākums. Putins mums arī sola nezcik simtus tūkstošus mobilizēto, bet jau šobrīd redzams, ka pats kremlis īsti netic, ka to baru salasīs.

Kas attiecas uz mums, šeit vietā būtu norādīt, ka pēdējā laikā nav bijušas vai no ētera pazudušas ziņas par NATO spēku kustībām un mācībām Baltijas teritorijā. Attiecīgi vai nu visi ir aizbraukuši (nav atbraukuši), vai arī šīs ziņas noņemtas no ētera, lai lieki nekaitinātu publiku. Ja visi ir aizbraukuši, tad pret 200K vai 1M lielu armiju mēs vieni paši tāpat neesam karotāji, ja ziņas netiek publicētas, tad situācija ir līdzīga kā gadījumos, kad ukraiņi gatavojas savām operācijām, bet tādā gadījumā ierakumi ir mazākais par ko uztraukties. Zinot pašreizējo kara gaitu, NATO diezin vai dotu Ukrainai tādu bruņojuma apjomu, ja gatavībā nebūtu spēki NATO robežu aizsardzībai.

Krievi jau Maskavā pretgaisa aizsardzību uz māju jumtiem liek

Es reāli būtu sajūsmā, ja tas Pancirs pats savā nodabā iebruktu mājas jumtā un nobrauktu pāris stāvus zemāk. Tad krievi varētu izskaidrot, kā viņi iznīcināju HIMARSu rūpnīcas otrajā stāvā

Arestovičs ar Feiginu apspriež jau paziņotās bruņojuma piegādedes. Pēc saraksta izskatās, ka Rietumi pārgājuši plānošanas līmenī ka ukraiņi varēs karot līdz atkaros savas robežas, vai arī līdz pēdējam krievam. Militāri tas vēl būtu tā, bet politekonomiski čomi Davosā laikam beidzot ir beiguši dalīt Krieviju un tagad atliek tikai operācijas praktiskā daļa. Redzēs gan vai Ramšteinā to visu apstiprinās, bet jau piegādājot šos apjomus, tas būs mājiens, ka Rietumiem ir plāns ko darīt ar Krieviju pēc kara beigām. '

Būs interesanti paskatīties krievu reakciju uz radušos situāciju, jo ir skaidrs, ka Rietumi ir ieslēguši militāro ražošanu un ir skaidrs, ka pāris gadus tās rūpnīcas ārā neslēgs. Attiecīgi kremlim būs ļoti ātri jādomā kā iziet no situācijas saglabājot varu Krievijā, jo kļūst skaidrs, ka karu neizdosies ievilkt bet zaudējums karā kļūst arvien jūtamāks.

Protams ir gadījumi kad atsevišķi ieroči ir izrādījušies ļoti efektīvi tās lietas darīšanā, bet pēc kara apkopotā statistika tomēr ir šāda:

2. Artillery and mortar fire together accounted for 65 percent of the total casualties in the European and Mediterranean theaters, 64.0 and 69.1, respectively. In the Pacific, they accounted for 47.0 percent.

Dienas beigās lielākā daļa kareivju tomēr nomira pat neredzot savu pretinieku, tieši tāpat kā tagad.

Un jā, cilvēks ir spējīgs uz daudz ko, bet tā atkal ir statistika, tajos pašos pētījumos par 2. pasaules karu tikai 10-15% kareivju tā īsti mērķtiecīgi šāva pa savu pretinieku. Uzbrukums pozīcijām protams ir cita lieta - vai nu tu vai tevi, bet ārpus šī konteksta liela daļa cilvēku nevar tā apzināti nogalināt citu cilvēku. Mūsdienu armijās starp trenētajām vienībām šis procents viennozīmīgi ir ievērojami augstāks, bet mobilizētais bars tālu neatpaliek no tiem 10-15%.

Pie fakta, ka abas armijas nekaro 1. un 2. pasaules kara cilvēku viļņu veidā, zaudējumi uz 100000 cilvēku ir samērā adekvāti. Tie paši milzīgie 2. pasaules kara zaudējumi pa lielam ir uz artilērijas un bombardēšanas rēķina, cilvēks kā suga īsti nespēj tā vienkārši nošaut citu cilvēku un to pierāda arī statistika no iepriekšējām kara darbībām visā pasaulē, kad reāli ir pierādīts, ka liela daļa no kareivjiem vienkārši šāva kaut kur un reālo pretinieku skaita samazināšanu veica vien neliela daļa karavīru abās pusēs. Tas pats arī Ukrainā - tas, ka cilvēkam ir automāts un viņš kaut kur šauj nenozīmē, ka viņš nešauj pa krūmiem. Viens ir nomest no drona granātu vai šaut ar mīnmetēju, bet kaut kas pavisam cits kaujas situācijā notēmēt pa cilvēku un nospiest mēlīti.

Attiecībā uz karadarbību kā tādu - ņemot vērā, ka frontē dominē artilērija, tad plaši uzbrukumi ASV stilā īsti netiek veikti, jo pie esošā artilērijas uguns blīvuma abas puses ir spiestas domāt par to vai vērts zaudēt tehniku. Tā paša Harkovas reģiona atbrīvošana izdevās tikai pateicoties tam, ka krieviem pietrūka cilvēku aizsardzībai un ukraiņi principā apdzina krievu artilēriju. Šeit vairs īsti nav jautājums par to vai abas puses grib viena otru nogalināt, bet gan drīzāk par to, ka karš šobrīd ir sasniedzis tādu kā stagnācijas punktu. Labi, krievi tur kaut ko ir pavirzījušies, ukraiņi arī, bet praktiski fronte stāv un neviena no pusēm nav spējīga šo situāciju pārlauzt. Teorētiski ja ukraiņi sāks izmantot JDAM un ja briti iedos Apache helikopterus, tad kaut kādas izmaiņas var notikt, bet praksē nekas nav mainījies manā viedoklī kopš pagājušā gada - krievi šo karu ir zaudējuši, bet ukraiņi to vēl nav uzvarējuši. Pašreizējās tendences vēl joprojām īsti nerāda Ukrainas uzvaru.

Pozitīvi, tik ka Eiropa ir pamodusies, pamanās nopelnīt no šī kara, pieņemt jau sen vajadzīgus lēmumus enerģētikas jomā, kā arī gatavojas nākamajam karam ar Krieviju. Lai cik tas nežēlīgi arī nebūtu, mums šis karš jāskatās kontekstā ar ļoti ticamu turpinājumu, jo tikpat labi šim karam beidzoties nākamajās vēlēšanās Ukrainā pie varas var nākt cilvēki, kas pārmetīs Rietumiem zemo atbalstu Ukrainai, tādā veidā bruģējot ceļu uz jaunu savienību ar Krieviju. Šeit gan jautājums vai pati Krievija pēc šī kara vairs būs spējīga kļūt par kaut kādas savienības centru

Ok, es saprotu, ka propogandisti stāsta vatei, ka redz raķete trāpīja mājā, jo ukraiņi notrieca, bet ja ukraiņi savā starpā jau sāk strelku par to ko kurš teicis, tad tas jau velk uz kara papišanu kopā ar krieviem. Ukrainas pusei un visai pārējai pasaulei galvenajam jautājumam bija jābūt tam kāpēc tā krievu raķete tur vispār lidoja, nevis ka kāds to raķeti notrieca un ka vēl kāds to pieminēja. Sakasīsies savā starpā un dabūs beigās iesaldēto konfliktu, rekur Erdogans jau gatavs sniegt palīdzīgu roku "deeskalācijā".

Uzvarām kaujas laukā jā, Gerasimovs Prigožinam galīgi neder, tai pat laikā Prigožins jau kādu laiku atpakaļ bija uzsācis arī darbu uz Krievijas iekšējo publiku. Pat ja armija pateiks, ka redz kā viņi vieni paši ieņēmuši Soledaru vai Bahmutu, Prigožins mierīgi varēs parādīt uz savām zeku līķu kaudzēm un izdzīt propogandu no sērijas "šie upuri tika nesti uzvaras dēļ, bet viņus tagad aizmirst", pie tam Soledara ir vienīgā vieta, kur krievi vispār ir pakustējušies uz priekšu, līdz ar to Prigožinam daļēji būs taisnība. Pie tam viss šis notiek Donbasā, kas sabiedrības acīs tiek pasniegts kā galvenais mērķis, tātad kamēr armijas VDV kaut ko bakstījās ap Hersonu un beigās to pameta, Prigožins ar savējiem nenoguris cīnījās par Donbasu. Ja Prigožins nav lohs, tad šobrīd visas kārtis ir viņa rokās, neatkarīgi no tā ko dara armija. Amijai atliek tikai viņu likvidēt, jo viņa PR kampaņu viņi īsti vairs nevar ietekmēt.