Par to atbilstību veicamajiem darbiem piekrītu, bet līdz šim ministri vienmēr bija bijuši pietiekami kolorītas personas, lai iedzīvotāji visus sūdus nostumtu tikai uz ministru, kaut vai tā pati kovidsāga, ko Veselības ministrija izgāja praktiski bez pārbīdēm, kamēr cik tur ministri pa ceļam nomainījās. Linkaitis tādā ziņā bija tik neizteiksmīgs, ka visās Satiksmes ministrijas neizdarībās vieglāk bija skatīties uz pašu ministriju, nekā tās vadītāju, jo bija acīm redzams, ka vadītājs tik tālu nevarēja aizdomāties.
Tāda arī ir profesionāla valdes locekļa sūtība - parādīties oficiālos pasākumus, kaut ko aptuveni sajēgt nozarē (tai skaitā būt ar spīdošu pieredzi nopietnos uzņēmumos, prasmes nav svarīgas) un sūdu gadījumā iegrozīties tā, ka redzami īstie idejas autori apakšējos slāņos. Lielajā biznesā tas strādā, jo ļauj kapitāldaļu turētājiem ātri optimizēt nevēlamas personas no zemākiem slāņiem, savukārt valsts pārvaldē tas, kā redzams, nav īsti vēlams jo velk gaismā visus interešu bīdītājus. Ministriju darbināšanai ideāls ir ministrs kurš maz ko saprot, bet ir gatavs uzņemties atbildību par visiem sūdiem, ko viņam liek parakstīt.
Nebūtu pārsteigts, visi iepirkumu skandāli Covid sakarā vien liecina par to, ka vai nu publika tur ir nekompetenta un savas nekompetences piesegšanai izmanto privātos uzņēmējus, kas tad attiecīgi raksta iepirkumus priekš sevis, vai arī publika tur ir kompetenta, bet korumpēta. Zinot kas notiek citās valsts iestādēs es ļoti stipri sliecos uz pirmo variantu, jo kompetenti cilvēki reti kad paliek ilgstoši strādāt valsts iestādēs - vai nu uz viņiem uzkrauj visu iestādes darbu un viņi aiziet pārslodzes dēļ vai arī atrod labāk apmaksātas vietas privātajās struktūrās un pārdod savus pakalpojumus valsts iestādēm.