Viens ir naudas taupīšana, bet jāņem vērā arī pašas autobūves attīstība. Vecākām mašīnām pie sūdīgā ABS un minimālas vai neesošas saķeres kontroles riepas kvalitātei bija izšķiroša nozīme. Uz sava 19 gadus vecā opeļa es diezgan izteikti jūtu atšķirību pat starp dažādu brendu riepām, kur nu vēl starp ķīniešiem un brendiem.
Uz jaunākiem auto gan šī atšķirība ir mazāk jūtama un auto modeļiem sākot no kaut kāda 2015 gada tā atšķirība normālos braukšanas apstākļos praktiski pazūd. Tad vairāk vērā tiek ņemts riepas skaļums, iegādes cena un dilšanas ātrums, nekā visi tie saķeres parametri.
Es jau arī agrāk vilku uz to, ka jaunu auto braucējiem jau takā vajadzētu sakasīt arī normālām brendu riepām, bet praksē pašam patestējot konstatēju, ka ir pilnīgi pofig. Ja es uz 2003 gada Vektras jūtu atšķirību starp Sailun un Continental (kaut vai caur faktu, ka vektrai vēl ir hidrauliskais stūres pastiprinātājs), tad uz tās pašas padsmito gadu Astras vai Insignijas jau ir pilnīgi pofig, kas tur par riepām, atšķirību tāpat jutīsi tikai gadījumā ja būs jāliek pa mēmajām. Attiecīgi ja nav plāns zemu lidot un ir 100% ticība savām braukšanas prasmēm, tad kāpēc maksāt vairāk? 95% gadījumu mašīnas elektronika savāksies ar visiem noname ķīniešiem un vadītājam atliek nenonākt atlikušajos 5%.
Iespējams, bet pilsonis vidējais pārsitot savu noname ķīnieti nodomās: "labi, ka nonopirku dārgās riepas" un vienkārši nomainīs pārsisto riepu nopērkot pa lēto citu.
Šeit jau ir stāsts, ka domāšana sākas nevis no riepas tehniskajiem parametriem, bet gan no tās cenas. Līdzīga domāšana ir arī superdārgā gala riepu pircējiem, kam vienīgā pieeja ripu pirkšanai ir augstākā cena. Realitāte, gan palosot riepu testus un atsauksmes, slēpjas kaut kur vidus līmenī, bet tādā gadījumā riepu pircējam jau kaut kas pašam jāpēta, nevis veikalā uz vietas jāuzticas pārdevējam vai paša izpratnei par to, kurš skujiņas raksts labāk strādās uz sniega.