Sitēji tiek izvēlēti, jo sieviete pati nāk no ģimenes kur sita viņas māti vai arī ģimenē bija citas problēmas, kas attiecīgi ir traumējušas jauno sievieti. Tāpēc arī saku, ka mūsu šodienas problēmas sakņojas vēl PSRS laika ģimenes dinamikā - strādājošos vecākos, māsu un brāļu ganīšanā, privātās dzīves neesamībā, apkārtējā alkoholismā, utt. Visi tie lepnie teksti par to, ka padomju laikos abi vecāki strādāja, redz kādi smuki un labi izaugām savā vaļā netur kritiku, jo tieši šīs paaudzes ir izaudzinājusi tagadējos aktīvistus un citus īpatņus.
Attiecībā uz varu - vai skatoties uz situāciju policijā rodas iespaids, ka mūsu valstī vēl ir vara? Tas, ka kaut kur Rīgas centrā tiek teiktas skaļas runas neko neizsaka cilvēkam, kas 40min gaida policiju. Priekš viņa likuma vara vairs neeksistē. Mums visa sabiedrība dzīvo kā vecs suns, kas visu mūžu nodzīvojis pie ķēdes, ķēde jau sen ir norūsējusi, bet suns vēl nav pamanījis, ka viņu tur pliks rūsas pikucis. Viens rāviens un aiziet anarhija. Piemēram kas man traucē uz laukiem braukt uz 200km/h? Praktiski auto tehniskais stāvoklis un risks uzrauties uz kādu buku/traktoru/citu šķērsli. Vara manā lēmumā spēlē ļoti minimālu lomu. Mēs kā sabiedrība arvien vairāk pārejam uz dzīvi nevis pēc likuma bet pēc vadlīnijām, kas varbūt balstās likumos, bet ir stipri stiepjami pēc situācijas.


















Šeit būtu svarīgi atzīmēt ka modernajam feminismam vairs nav gala mērķa. Pat tās sievietes, kas 70-80tajos cīnijās par sieviešu līdzvērtīgām tiesībām ir šokā par šobrīd notiekošo, jo modernās feministes vairs nespēj nodefinēt ne par ko īsti cīnās ne ko nepieciešams sasniegt.
Situācija ar Vāciju un Zviedriju jau ir drusku blakus stāsts, jo tur darbojas aptuveni tās pašas personas bet ar mērķi "palīdzēt" bēgļiem. Arī Rietumos līdz bēgļu masveida izvazāšanai masveida izvarošana nebija izklaide, līdz ar to salīdzinājums īsti nav vietā.
Galvenā problēma feminisma problēma šobrīt jau izriet no ilgtermiņa mērķu neesamības, jo kustība pavelkās uz jebko, brīžam pat nonākot pretrunā pati ar sevi, kaut vai saistībā ar vīriešiem sieviešu sportā. Ja oriģinālā feminisma mērķis bija panākt vienlīdzību, tad šī feminisma mērķis ir iznīcināt visu kas gadās pa kājām un kad sūdi ietrieksies ventilatorā, uz vēdera lūgt žēlastību tiem pašiem vīriešiem, kuri viņas vēl pirms brīža "apspieda". Kā pats pareizi norādīji, feminisms nekādā veidā neietekmē "Greja nokrāsu" pārdošanu, kas nozīmē, ka vienīgais, kas ļauj tām aktīvistēm turpināt veģetēt ir valsts un paši vīrieši. Ja valsts izbeidzas, kā tas lēnām notiek mūsu gadījumā, vai izbeidzas vīrieši, kā ASV, kur 60+% jauno vīriešu nevēlas attiecības, tad šis trakais feminisms arī beigsies. Jā, valsts sagrūs. Jā kāds procesā cietīs vai nomirs. Jā, sieviešu tiesības atgriezīsies kaut kur viduslaiku līmenī, bet pati sabiedrība šo situāciju ir pieļāvusi.
Šīs muļķības jau nav jaunas, ik pa laikam kāda lielāka civilizācija vai impērija sapišās paši savos iekšējos konfliktos un sabrūk - grieķi, romieši, franči, spāņi, utt. Mēs arī pamazām esam nonākuši pie punkta, kad nevienam vairs nav skaidrs kā dzīvot tālāk, vērtību sistēmas ir sabrukušas, valstu ekonomiskās sistēmas ilgtermiņā ir pakaļā, karš, kā to šobrīd pierāda krievi Ukrainā, arī vairs nav risinājums, ideoloģijas arī vairs neiet cauri, jo pilsonis vidējais neredz jēgu pakļauties kaut kādam vadonim. Sociālekonomiski sabiedrības ir stipri dziļākos sūdos par to ko var risināt ar Stambulas konvenciju, jo kā vienā diskusijā ar twitter feministi norādīju - Stambulas konvencijai ir jēga tikai tad ja valstij ir resursi lai to papīru uzspiestu. Bet kā šobrīd izrādās - valsts uz izsaukumu galvaspilsētā brauc 40min