Nu nezinu, nezinu...
Ir leiši, kas guļ uz ceļa, ir, kas skrien. Ir tādi, kas izturas uz ceļa, kā cilvēki, ir arī pēdīgie ampļi...
Uz Ventspils šosejas šovasar viens ar 100-to avantu velkās; taisos iet garām, šis sāk dot virsū. Ieminu grīdā, tas arī. Sāku taurēt, jo pretī nāk smagais un beigās sabremzējos, lai tiktu atpakaļ joslā. Pēc tam apdzinu un speciāli sāku mest nost ātrumu (nejaukt ar bremzēšanu!) viņam priekšā. Kad jau bij ap 50 km/h, redzu, ka šim purnā rakstīs, ka sāk mīslis raustīties. Varbūt domāja, ka nometīšu pavisam, lai ierakstītu šim bietē, vai kā... Protams, es tik zemu nonolaistos, plus vēl sieva arī sāka panikot un finālā vienkāršī aizbraucu.
Savukārt, kautkad pagājušoziem braucu vēlu vakarā mājās, pa priekšu divi leišu benzavozi uz kādiem 80 km/h. Piebraucu jau diezgan tuvu, aizmugurējais rāda pagriezienu, ka var iet garām. Koleģiāli peteicu viņam paldies. Domāju, ka tālāk priekšā viņam braucošais arī rīkosies līdzīgi, bet nekā... Tā nu sēžu kādu brītiņu šamējam astē, jo garām tik nevar, jo aiz viņa tādas sniega vērpetes, ka redzamība līdzinās nullei. Un tad man aizmugurē esošais benzīnnieks ar uz jumta esošajiem tālajiem liek saprast, ka tomēr var iet garām. Vēl brīdi itkā minstinos un tai brīdī pamanu, ka priekšejam benzīnniekam visa aizmugure tā noputināta ar sniegu, ka pagriezienrādītājus vispār nemaz nevar redzēt... Droši vien priekšā braucošais pa rāciju prasīja aizmugurējam, ko es neapdzenu, ja šis rāda, ka var, un tā kā pavarotņiki aizmesti ar sniegu, aizmugurējais rāda man, ka var droši apdzīt.
Vot tas bija respect no viņu puses!
Tā, ka leišu vidū ir visādi braucēji. Tāpat, kā šeit Latvijā.
