Kāds uzkrājumiem ir sakars ar auto iegādi? Spēju saprast, ka par tiem pērk NĪ vai finansē bērnu studijas, bet lai tos atdotu par auto, kuru no ikdienas ienākumiem 'īsti nemaz nevar atļauties...

Nu es gluži nepiekritīšu, ka formula neko nedod. Protams, ir diezgan loģiski, ka viens par tiem 3K pirks attiecīgās cenu/nojātības kategorijas opeli, cits mersi, kuram cena tādi pati, bet nojātība atkal savādāka. Bet nez vai būtu loģiski, ka 3K auto vietā mērķtiecīgi tiek iegādāts 0.5K vai 5K auto. Tad nāktos secināt, ka cilvēks vai nu speciāli lec augstāk par savu dienvidpolu, vai arī ir specifisks dīvainis.

Nemācēšu pateikt, es to formulu neizdomāju. OK, pieņemsim, ka brīvie līdzekļi pēc visu, t.sk. ar esošā auto saistīto lietu samaksāšanas ir ~30% no neto ienākumiem. Vai tas palīdz atbildēt uz sākotnējiem jautājumiem?

Autor, man ir 40+ gadi, un es savā mūžā vēl ne reizi neesmu vedis ledusskapi. Cik ledusskapjus esi vedis Tu?

Divi jautājumi: 1. Cik ilgi vēl būs iespējams iegādāties auto ar klasisku rokasbremzi, nevis pogu? 2. Cik ilgi vēl būs iespējams braukt pa publiskiem koplietošanas ceļiem manuālas auto vadīšanas režīmā?

Man nav nekas pret to, ka cilvēks iegādājas jaunu auto, lai ar to brauktu 3kkm gadā. Pieņemu, ka arābu šeihu autoparkos vidējais auto nobraukums ir pat mazāks. Tajā pat laikā īsti neredzu tam loģisku pamatojumu.

Nomierinies. Jaunu Koenigsegg es nevaru nopirkt ne bez, ne ar līzingu. Lielākā daļa šī foruma dalībnieku gan jau ka arī ne.

Izlasīju anketu. Interesants termins - statuss. Nez, kam tas pielīdzināms? Bankas konta saturam? IQ? Atpazīstamībai pasaules līmenī?

Man savulaik saimniecībā bija vienlaicīgi vairāki auto, no kuriem 1 akurāt tos 3kkm gadā tika braukts. Hobijauto attiecīgā rakstura pasākumiem. Hobijam beidzoties, tas kļuva pilnīgi lieks, jo kā ikdienas auto to izmantot būtu, maigi izsakoties, nesaprātīgi.

Ir tikai braukšanas pieredze ar nullīti (radinieka auto). Nekādu emociju. Varbūt vaina, ka tas auto nav mans. Bet - nebija sajūta, ka tādu gribētos sev. Bezpersonisks tehnoloģiju apkopojums, no kurām lielākā daļa man personīgi nešķistu tā vērtas, lai apgūtu to lietošanu. Radinieks, protams, izlasīja diezgan pabiezo user manual, noregulēja klimatu un saprogrammēja radio - tas arī laikam viss.

Vispār - ļoti labs arguments. Sievai varētu patikt, jo viņas hobijs ir akurāt mazdārziņš. Un tipisks bagāžnieka saturs - zāles trimmeris, spainis ar tomātiem, stādu kastītes etc.

Zafir-/Sharan-/Voyager-veidīgie.

Attiecībā par šo - "nopirkt auto uz kuru ir prieks skatīties, katru reizi iedarbinot pārņem smaids un negribas no viņa kāpt ārā" - manā dzīvē tas ir bijis 3x: 1. pirmais auto (pirms 21 gada) 2. auto, kam biju 1ais īpašnieks LV (pirms 12 gadiem) 3. auto, kurš pērkot bija jaunāks par 10 gadiem (pirms 8 gadiem, joprojām tiek lietots) Jā, protams, neviens no tiem auto nebija t.s ģimenes auto.

Ir tāds vecs amerikāņu joks par hipijiem. Tb - kur palika hipiji 70tajos gados? Viena daļa nonarkojās un apmira, bet citi nogrieza matus, pielika šlipses un aizgāja strādāt. Joks, bet arī sava daļa patiesības tajā. Nu lūk - viena daļa to auto entuziastu, kas 20+ gados paši skrūvēja savas pirmās lamatas, brauca legālās un ne pārāk legālās sacīkstēs, to turpina darīt arī 30+, 40+ un 50+ gados, cita (un nebūt ne tik maza daļa, kā varētu likties) pieauga un pārgāja uz citām nodarbēm, auto atstājot vien utilitāru lomu savā dzīvē. Es personīgi piederu pie tās otrās grupas. Un līdz ar to apzinos, ka manas zināšanas auto jomā nav un nebūs tādas, kā pirmajai grupai. Kas nozīmē, ka noteiktos gadījumos labprāt uzzināšu viedokli no malas. Un vajadzības gadījumā paskaidrošu, kamdēļ man ir būtiski aspekti, kas pirmajai grupai liksies neloģiski vai pat neiespējami.

Hmm. Tad šis forums oficiāli ir paredzēts tikai tādiem cilvēkiem, kas 40+ gados, normāli strādājot ar auto nesaistītā jomā un normāli saņemot par padarīto, joprojām līdīs zem kapota savam auto? Jeb tas ir Tavs personīgais viedoklis?

Nekur. Ja neskaita to, ka manos pienākumos joprojām ietilpst visas tās aktivitātes, kas saistītas ar lietota auto ikdienas ekspluatācijas nodrošināšanu.

aansis, informēju - tas ir izdarīts 2 gadus atpakaļ. Respektīvi - izvēlies, pērc, rēķinu man. Domā, ka tas kaut ko ir atrisinājis? Nē. Esošais auto viņu pilnīgi apmierinot. Nu ja apmierina, tad apmierina.

Elementāri, Vatson - man (vismaz pagaidām) ir jānodrošina savas ģimenes locekļu mobilitātes jautājums. Un tas mūs platuma grādos pamatā tiek darīts ar auto, nevis velo vai avio.

Izlasīju līdz šai vietai: "sievietei pirmais bērns pēc 40 ir normāli". Viss. Man vairāk nav ko teikt. Ja kaut kāda "sabiedrība" (maltusisti, vai?) uzskata, ka tas ir normāli, tad ir skaidrs, ka šāda sabiedrība tīri fiziski izzudīs dažu paaudžu laikā. Kas tādai arī pienākas par nopelniem šādu uzskatu popularizēšanā.

A ko man apvainoties - es tikai paužu to savu viedokli, par kuru man nav kauns publiski izteikties. Teiksim, deklarēt, ka man 40 gados ir 1 (!) bērns, es laikam pakaunētos. Bet nu tas jau, kā saka, gaumes lieta.

Jā, nu tādam auto, kas labi ja 10kkm gadā saripinās (lasīt - kurā laiks tiek pavadīts drīzāk minimāli) jau nu pilnīgi noteikti jābūt nopakotam maksimāli labi...

Jā un nē. Dēļ tā, ka savulaik braucu tos jau iepriekš minētos 50kkm gadā, par mani apkārtējiem (ģimene/draugi/paziņas) ir viedoklis, ka man interesē automašīnas, un ka man patīk ar tām braukt. Reāli man šobrīd labāk patiktu ierobežot savas ar auto saistītās aktivitātes līdz attiecīgo ar ģimenes auto saistīto izdevumu apmaksai. Nē, jahtas un lidmašīnas mani tuvākajā nākotnē laikam neinteresēs. Kā arī - tur (vismaz avio jomā) ir jau pavisam citas prasības veselības stāvokļa ziņā.

Manā konkrētajā gadījumā finansiāli būtu iespēja paņemt 1 jaunu vai 2 mazlietotus. Āķis ir tāds, ka vīrietim (man) reāli savu auto nevajag. Dzīve ir tā sakārtota, ka tas reāli tiktu braukts apmēram tik daudz kā mocis, kuram pēc tam pārdošanas sludinājumā raksta - pirku 5 gadus atpakaļ, pa šo laiku esmu nobraucis 5/7/9kkm, pārdodu, jo nav laika ar to braukt...

Robežai, kad ir par maz naudas, es biju pāri, pirms man bija sieva un bērni.