Pilnīgi noteikti, ASV ar Ķīnu tīri šobrīd muhļī kopā, krievi un viņu atbalstītāji tikai kaut ko nesaprot, domā, ka Ķīna viņus glābs no vispasaules kapitālisma.

Un atkal par velti pētu lāpstu piedāvājumu

Bet ja nopietni, es šeit nemaz citu rezultātu arī īpaši negaidīju. Gan ASV gan Ķīnai ir izdevīgi paplātīties ar militāro spēku, lai novērstu uzmanību no pašu sūdiem. Demokrāti tikko dabūja plusiņus nākamajām vēlēšanām un ASV atrādīja savu militāro varenību, tikmēr Ķīnai ir iespēja publikas domas novirzīt nost no briestošajām ekonomikas problēmām un pakačāt patriotismu. Šeit gan ir arī zaudējumi, itsevišķi Si reputācijai (nesasita nīstos amerikāņus), bet uzmanības novēršana no banku krīzes šobrīd ir svarīgāka par uzvaru pār nīsto kapitālismu. Īsumā visi izmanto Ukrainas konflikta atskaņas, lai izspiestu kaut kādu labumu sev un novērstu tautu uzmanību no pašu savārītajiem sūdiem.

Da pilnīga vilšanās, es jau biju lāpstām amazonē atsauksmes sācis skatīties, a šie paņem un atceļ karu. Tas bunkura čekists vienreiz var savākties normālam karam vai viņš tā arī visu laiku mauks specoperācijās? Rekur pat biedrs Si biedē ar karu par Taivānu un dara to atklāti, nevis kaut ko tumsā zem segas muhļī. Šitā turpinot Valodjam arī baķka liks gaidīt uz paklāja, ne tikai Erdogans

Vecā Eiropā ir ļoti veikla metālajā vingrošanā, līdz ar to 2014. gada moments ar Krimu un karš Donbasā tika pabāzts zem "slāvu tautu / pilsoņu kara", kas mazliet piemiedzot acis ļāva turpināt ieroču daļu piegādi zem "dubultas nozīmes" precēm. Arī tā laika sankcijas bija tādas šķidras un tika uzliktas skata pēc.

Šobrīd esam jaunā realitātē, kad tie paši ieroču piegādātāji ar lielu prieku dod bruņojumu Ukrainai, paralēli liekot zem deguna savām valdībām līgumus par jaunu ieroču iepirkumiem. Pieliekam tam visam šī gada sankcijas un reputāciju riskus, un tā vecā Eiropa vairs neraujas strādāt ar Krieviju. Siemens un daļēji arī Renault aiziešana vien nozīmē to, ka priekš lielajiem brendiem industriālos apjomos tas tirgus ir miris.

Jā, Eiropa ir viennozīmīgi atbildīga par šo visu putru, bet tas ko daudzi, itsevišķi paši krievi, nesaprot par šo situāciju, ir tas, ka ne jau valstis ir norakstījušas sadarbību ar Krieviju un Krieviju kā valsti, bet lielais bizness. Un mūsdienu pasaulē ja lielais bizness noraksta tavu valsti, tad tas ir taisnais ceļš uz Āfrikas dzīves līmeni, bez cerībām atgūties nenākot klajā ar pilnīgu valsts varas kursa maiņu. Turpmāk bizness ar Krieviju notiks, bet jau caur sētas durvīm, mazākos apjomos, un pa cenām kas vienkārši sagraus jebkādu valsts konkurētspēju.

Viņi tagad savas tranšejas rok, tik daudz kādu instruktoru varētu atsūtīt lai pastāsta procesa knifus. Tur tomēr darba drošība, ergonomika un efektivitāte svarīga.

Izskatās serbi ar Vučiču priekšgalā taisās doties karagājienā pret Kosovu un visticamāk arī tur izvietoto NATO kontingentu. Putins laikam tomēr nevar pierunāt baķku taisīt pigorus poļu pierobežā, bet kaut kādu kašķi ar NATO tomēr vajag. Ja serbi tiešām uzbruks, tad Putins visticamāk cer uz to, ka varēs bīdīt miera sarunas, pie reizes pieķerot arī savu Ukrainas "situāciju".

Tā ir ka gopņikus nesitam neatejot no kases, toč dabūsim WW3. Jābrauc uz veikalu pirk kāda ērtāka lāpsta ar ko tranšeju rakt

Bet vai tad mums ir normāla opozīcija? Mūžīgie opozicionāri Saskaņa, kuriem to tikai vajag kā tikt tajā opozīcijā? Nedaopozicionāri ZZS, kuri atkarībā no valdības veidošanās procesa vai nu ir opozīcijā vai valdībā? Šlesers un Krištopāns, kuri labu laiku bija valdībā, bet tikai izbalsoti jo sāka pārāk cītīgi par savu labumu rūpēties, un tagad ir atgriezušies lai "strādātu"? Gobzems ar savu baru, kuru vienīgais politiskais sauklis ir robežojas ar "atlajst saimu"?

Palasot mūsu opozicionāru biedru sarakstus, programmas un tos pašus izteikumus feisbookā, nav grūti izpīpēt to, ka tas bars ir gatavs teikt visu kas viņus dabūs iekšā siltos krēslos uz 4 gadiem. Es šobrīd Latvijas politikā neredzu ne pozīcijā ne opozīcijā tādus spēkus, kam interesētu valsts attīstība - aiz visiem skaistajiem saukļiem vienmēr stāv kaut kādas biznesa intereses, ko labi parāda arī šīs valdības darboņi VARAM (tā pati spēļu zāļu hohma) un SM izpildījumā (nu te laikam viss iespējamais).

Tautai un netikai mūsējai, vajag lai kāds pasaka, ka pēc viņa ievēlēšanas viss būs kruti, pamatojums un reāli plāni, kā to "kruti" sasniegs 3 pasaules valstīs nav nepieciešams

Tas principā ir vēl nākamais stāsts - pat pie tā jaunā sliekšņa teorētiski varētu salasīt arī tos nepieciešamos parakstus, bet šo procesu visādi malējie ir sākuši izmantot savas popularitātes celšanai.

Tas pats Šlesers - jā, viņam ir atbalstītāji, bet būsim reāli - jau procesa sākumā viņš zināja, ka nepieciešamo parakstu skaitu viņš nesavāks, toties no visa pasākuma sanāks laba reklāma, un varēs patēlot apspiesto cīnītāju. Man ja godīgi ir pirmā dzirdēšana, ka Šlesers kaut kur vāc parakstus. Un tas ir tālāk nākamais stāsts, ka cilvēks nekautrējas izmantot demokrātisku procesu lai celtu savu reitingu, tādā veidā graujot vēlmi piedalīties šajā procesā. Tā teikt - kurš ies parakstīties uz nākamo parakstu vākšanu, ja redzams, ka visas iepriekšējās izmantotas popularitātes gūšanai?

Reģionālā reformā rupji izsakoties ir sūds, to zin visi no tālākās pierobežas ciema pārvaldnieka, līdz pašam VARAM ministram. Vajadzēja papucēt spalvas un uztaisīt ierakstu CV, uztaisīja, pārbīdīja saskaitāmos un uzlika nikolaju. Tagad rajoni pišās paši, bet no Rīgas tā arī nav nekādas skaidrības. Debīlu papīru tikai palicis vairāk.

Un atkal - kāpēc šo procesu neviens neapturēja? Gribētāji jau bija, bet vietas siltas un neies tak pret ministru sacelties. Galvenajie pretinieki tika pie siltām vietām jaunajā sistēmā, pārējie tā arī sagremoja procesu klusējot.

Par to arī mans cepiens, ka viss iet galīgi škērsām - sistēma ir kļuvusi pašuzturoša, sistēmas dalībnieki neies pret sistēmu (nevaru iedomāties nevienu pazīstamu valsts vai pašvaldības darbinieku, kas labprātīgi ies balsot par izmaiņām valst pārvaldē), bet privātajā biznesā nodarbinātie (lasīt nodokļu maksātāji) ir pārāk sašķelti starp daudzajām interešu grupām lai par kaut ko vienotos.

Teorētiski tas pats bizness (nodokļu maksātāji) varētu savā starpā vienoties un bīdīt kopējas intereses, bet mums te visu nozaru uzņēmēji pat nozares iekšienē nespēj vienoties, kur nu vēl starp nozarēm aizstāvēt savas intereses. Zelta moments šajā gadījumā bija kad pavisam nesen mans bijušais darba devējs, kura uzņēmums 20 gadus dzīvo uz valsts pasūtījumiem, pažēlojās feisbookā par to, ka redz nozarē esot par daudz kontroles un kontroles procesam piesaistītie labi pelna. Labu partnerattiecību vārdā es protams viņam neuzdirsu, bet ir dīvaini lasīt ka par valsts struktūrām sūdzās cilvēks, kurš pats ir ticis pie mājas siltajās zemēs pateicoties šiem pašiem kontrolētājiem un ir personīgi labi pazīstams ar minēto kontrolētāju vadību.

Tautai vispirms jāsaprot vai tautai vispār vajag to valsti un demokrātiju. Bez tās bāzes domas tālāku darbību vienkārši nav, jo nav jau neviena, kas veic tos pasākumus. Brīvības cīņu dalībniekiem un valsts dibinātājiem bija šī doma, un no tās tad tālāk varēja ģenerēt visu pārējo, mūsdienās rodas iespaids, ka neviens īpaši neaizdomājas par tām pamata lietām.

Piemēram par to pašu nodokļu nomaksu - kas ir nepieciešams lai tauta maksātu nodokļus? Ideja, ka sametoties var iegūt kopēju labumu tālākai attīstībai. Kas tālāk nepieciešams? Plāns un skaidrs mērķis naudas izlietojumam, caurskatāms izlietojuma process rezultātā sasniedzot izvirzīto mērķi. Vai mums tauta šobrīd spēj saprast, ka mēs maksājam nodokļus, kopīgam labumam vai arī valda uzskats, ka maksājam maksāšanas pēc, īsti nezinot pat par ko? Kāpēc pilsonis uzskata, ka tikko kā viņš ir nomaksājis nodokļus tā vairs nav viņa bet gan valsts nauda?

Ja nodokļu maksātājs savus nodokļus uzskata par valsts naudu, tad kāpēc lai valsts iestādes darbinieks domātu citādi? Attiecīgi kas ir pirmais pasākums? Jāsaprot, ka nauda ko maksājam valstij nav valsts nauda, bet gan mūsējā, ko nododam valstij kopēja labuma gūšanai. Kā to izdarīt? Līdz šai idejai jau tad katram pašam jānonāk, var kādu draugu vai kaimiņu paņemt blakus un tā, varbūt kāds sabiedriski aktīvs pilsonis padalīsies. Mums pat valdība laiku pa laikam publicē slaidus ar budžeta sadalījumu, bet tautas lielākais vairums nevienmēr spēj salikt kopā to, ka tā reāli ir viņa nauda, ko valdība tur dala.

Alternatīvi pie mūsu lielā valsts pakļautībā strādājošo skaita + viņu tuvāko radu, draugu un biznesa partneru skaita, pastāv iespēja, ka tauta šo situāciju saprot, bet neriskē šūpot kuģi lai neaprautu savu naudas plūsmu. Un ja tā, tad izmaiņas būs iespējamas tikai tad, kad liela daļa tautas pazāudēs šo finansu plūsmu (lasīt būs dziļā paka*ā).

Un atšķirībā no lielajām tautām, kas šādiem cikliem diezgan bieži iet cauri, mums nav variants gaidīt nākamo paaudzi. Vai nu tuvāko 10-15 gadu laikā atrisināsim šo jautājumu, vai arī līdz gadsimta beigām izmirsim/emigrēsim. Te vairs nav 2008. gads kad katrs sevi cienošs darba devējs sūtīja d*rst katru kuram kaut kas nepatika ar leģendāro frāzi "ja kaut kas nepatīk atbrīvo telpas, man aiz vārtiem rinda stāv". 15 gadus vēlāk rindas vairs nav, un kā izrādās, arī darba īsti vairs nav, jo bez cilvēkiem nav tirgus. Interesanti kā tā ekonomika strādā, vai ne?

Rietumu pasaulē es varbūt daļēji piekrītu Grētai par to vecās paaudzes nekārtību, bet humors tik tajā, ka tā jaunā paaudze protestē ģērbta brendu apģērbā un spaidot pogas twitterī uz jaunākā ifona. It kā kliedzam ka kapitālisms slikts, bet pa tās pašas vecās paaudzes kapitālistiski pelnīto naudu. Paralēli tam otra jaunās paaudzes daļa, kam vecāki nevar atļauties visu minēto, knapi velk galus un drūmi skatās uz savu nākotni. Tā teikt nav laika protestēt, ja pastāv risks palikt uz ielas.

Ilgu laiku sekojot Krievijas situācijai, es nebūtu tik drošs, ka tie paši krievi ir baigie karā gājēji, pat ja viņus mobilizētu. Okupēt un noturēt Krievijas teritoriju protams nebūtu iespējams, bet kāda "speciālā operācija" esošās varas pabīdīšanai būtu iespējama.

Tas viss gan pie noteikuma, ka uzreiz ir kaut kādi tautā zināmi kadri, kurus var iebīdīt par jaunajiem vadoņiem, lai to pūli vismaz pirmajā brīdī nokontrolētu un ievirzītu vecās varas atbalstītāju izķeršanā.

Jēga no ķīniešiem ir tāda, ka viņiem nav problēmu savus darbiniekus nodarbināt sūdīgos apstākļos tajās pašās raktuvēs par kapeikām, lai saražoto tālāk pārdotu uz Rietumiem. Krieviem acīm redzot tāds darba modelis sagādā problēmas, visādas impēristiskas tieksmes parādās.

Mums līdz konkrētiem jautājumiem vēl tālu, vispirms ir jāsaprot pamata lietas, piemēram tas, vai valsti veido paši iedzīvotāji, vai arī valsts ir kaut kāds mistisks bubulis, kas minētos iedzīvotājus tikai apspiež, kas ir valdošais uzskats šobrīd. Tad kad beidzot būs skaidrs, ka valsti vaido paši iedzīvotāji, var arī sākt domāt par pārējiem jautājumiem.

Cik es redzu tepat komentāros vai citos saitos, pilsonis vidējais uzskata, ka viņš ir pilnīgi neatkarīgi dzīvojoša struktūra, kurai vienkārši nav paveicies piedzimt šajā teritorijā, bet tajā pat laikā šis pats pilsonis uzskata, ka viņam nekas nav jādara sava stāvokļa uzlabošanā. Šis pat pilsonis ar lielu prieku nemaksās nodokļus, principa pēc pirks ārzemju preces vienlaicīgi sagaidot bezmaksas medicīnu un citus sociālos labumus, paralēli pīkstot par to, ka pie mums viss ir dārgs, valsts viņu apzog, jebkāda ražošana viņam traucē, utt.

Lūk tad kad būsim tikuši pāri šai padomju/pēcpadomju domāšanai, varēsim sākt domāt par reformām. Kaut vai to pašu reģionālo reformu, ko te ik pa pārdesmit gadiem muhļī. Šobrīd arī kaut kas ir samuhļīts, bet jēga no tā? Pa lielam tie paši cilvēki pārcelti uz rajona centru un tas arī viss. Vai tas kaut kā atrisina vietējās problēmas? Nē, jo praktiski jau nekas nemainās, naudu podā laiž tāpat, tikai nu jau apvienotā novada centrs. Ja tajos pašos novados, naudas apgūšanas nolūkā uztaisa Eiropas projektu par takas izbūvi uz estrādi, kurā nenotiek pasākumi, tad es neredzu problēmu valstī, bet gan idejas virzītājos un pieņēmējos.

Vai tam ir risinājums? Nē, saredzamā nākotnē nav. Kāpēc? Jo cilvēki nelauzīs sistēmu kas strādā. Vai jaunu cilvēku ievešana esošā sistēmā kaut ko mainīs? Ja pilnīgi visā struktūrā, tad jā, ja tikai daļēji, tad nē. Esošā sistēma jauno censoni ielauzīs kā vajag.

Ar savām pārdomām es nevienam neko nepārmetu, jo esmu vien tas pats pilsonis, kas daļēji ir par šo visu atbildīgs. Tik daudz ka es esmu spējis atzīt to, ka es esmu daļa problēmas un nevainoju visās savās dzīves problēmas valsti/pašvaldību/eiropu/krievus/utt.

Visu Krieviju ieņemt pat nav nepieciešams, maksimums tikai Maskavu, tālāk vietējie biezie un gubernatori paši visu sadalīs, tālos austrumus savāks Ķīna. Reāli pietiek ar varas maiņu un propogndas izvākšanu no TV, lai tā impērija sabruktu kā kāršu namiņš.

Kā pierāda mūsu pašu pieredze, valstu kreditori var tiešā veidā ietekmēt mūsu ekonomiku apmaiņā pret savu naudu (epopeja ar SVF Parex krīzes laikā). Protams, kamēr esam ES dalībvalsts iespēja bankrotēt ir niecīga, bet ja nodokļu maksātāju skaits nokritīs vēl vairāk, tad mēs arī tos procentus nespēsim samaksāt.

Parāds jau tiešām nav nekas slikts, ja šī nauda aiziet attīstībai, bet mūsu izpildījumā tas jau sāk kļūt par SMS kredītu līdz algai.

Pacēlu šo tēmu, jo pēdējo notikumu un priekšvēlēšanu kustību kontekstā ir radušās diezgan pesimistiskas pārdomas par šo tēmu.

Vai mums ir konstitucionālā krīzē? Visticamāk nē, ja neskaita to, ka lielākā daļa pilsoņu Satversmi dzīvē nav redzējuši, kur nu vēl lasījuši.

Vērtību krīze? Nu šeit laikam vispirms būtu jāvienojas par to, kas tad ir tās mūsu vērtības.

Praksē sekojot līdzi notikumiem un komentāriem Krievijā, es saprotu, ka mums tā domāšana ir stipri līdzīga. Valsts ir kaut kādi onkuļi, kam mēs atdodam daļu savu ienākumu cerībā, ka šie onkuļi par mums parūpēsies. Ja esošie onkuļi ir slikti, tad noteikti palīdzēs nākamie. Krieviem vismaz ir Putins uz ko atsaukties, mēs vienkārši staigājam no vieniem onkuļiem pie otriem ar domu, ka nākamie būs labāki.

Vai šai situācijai ir iespējami ātri risinājumi? Nē, nav. Kāpēc? Jo tauta nav spējīga vienoties pat par vienkāršām lietām, kur nu vēl par savu nākotni. Katrs politiskais lēmums pēdējā laikā tiek pieņemts satracinot daļu tautas ar tekstiem, ka tas tiek darīts viņu labā un kamēr idejas atbalstītāji un tie, kas norāda, ka kāds atkal grib piepelnīties, kaujās savā starpā, tiek bīdīts cauri viss pēc kārtas, it sevišķi šobrīd, priekšvēlēšanu laikā.

Ko es ar šo visu gribu pateikt - vismaz pašreizējā izpildījumā Latvijas valstij nav nākotnes. Ārējais parāds pieaug, demogrāfijas tendences ir sūdīgas, un ja tuvākajos 10 gados nekas nemainīsies, tā brīža nodokļu maksātāji vienkārši nespēs pavilkt valsts uzturēšanu (tai skaitā sociālos, medicīnas un aizsardzības budžetus). Reāli šobrīd ir nepieciešams tai pašai tautai pārskatīt savu attieksmi pret valsti un varu, un diezgan nopietni apsvērt sistēmas reformēšanu, bet es ļoti labi saprotu, ka tas netiks darīts, jo lielākā daļa tās pašas tautas kaut kādā veidā (ekonomiski, radnieciski, utt.) ir piesaistīta šai sistēmai. Attiecīgi bez tādas fundamentālas ekonomiskās krīzes sagaidu, ka šādā tempā rullēsim arī tālāk līdz beigsies nodokļu maksātāji vai Eiropa nedos naudu.

Nu kremlis šeit var izspiest vienu no diviem rezultātiem - vai nu Eiropa salieksies kremļa priekšā, vai arī Eiropā iestāsies situācija "F*ck this shit, paņemsim to gāzi paši" un kremlis visos virzienos dabūs pa seju.

Daudzi eiropas politiķi labprāt izvēlētos pirmo variantu, bet es neesmu pilnīgi drošs, ka vēlētājs parastais sapratīs, ka tā pati diženā Vācija atklāti krīt ceļos Krievijas priekšā. Tāda neiespējamā misija veidojas - tikt pie Krievijas gāzes nepazemojot nācijas lepnumu. Un šeit jau tie paši politiķi var nonākt pie otrā varianta - aizbraukt un paņemt resursus pašiem, tā paša NATO sastāvā. Nācijas lepnums celtos + varētu pārdesmit gadus par maizi nodarbināt un būtu ko Ukrainai atmest. Nebūšu pārsteigts, ka kaut kur svarīgos kabinetos kādā plauktiņā stāv arī šādi plāni.

Šobrīd mobilizācijai pietrūkst morālā pacēluma ka tēvzeme briesmās, tauta uzskata, ka tās diženā armija var vienatnē paņemt NATO, līdz ar to oficiāla mobilizācija nozīmētu, ka "vsjo propalo". Un tad jau parastā tauta sāktu šūpot kuģi, jo ekonomiskās sankcijas vēl var pieciest (labi nav dzīvojuši un nevajag sākt), bet zaudējums karā jau būtu nopietns trieciens pa imperiālistisko garu.

Šī visa kontekstā jau iepriekš rakstīju, ka mobilizāciju vajadzēja veikt labi agrāk, ieraut mazliet kašķi ar NATO likmju pacelšanai, atkāpties no daļas Ukrainas, pasludināt operāciju par pabeigtu un uztaisīt dzelzs priekškaru PSRS stilā. Divus mēnešus atpakaļ tā bija reālākā krievu izeja no šī kara, bet šobrīd taisot mobilizāciju tautā, līdz kurai sāk nonākt līķi un informācija par reālo situāciju, ir reālāk dabūt pa seju nekā mobilizēt spējīgu karaspēku.

Nu mobilizācija tur sāk kļūt arvien bezjēdzīgāka. Morāli neviens neraujas mobilizēties, ieroču daudzums arī liek uzdot jautājumus, līdz ar to, ja krievi netaisās kājām skriet uz Baltiju ar mietiem rokā, tad līdz karošanai ar NATO viņiem tālu, pat pie mobilizācijas. Liels cilvēku skaits no armijas viedokļa ir forši, bet tas momentā rada kaudzi ar apgādes problēmām, kuras krievi nav spējuši risināt 100k kontingentam, kur nu vēl 1-2milj. kareivju.

Putinam un kooperatīvam jāsāk iesvīst, ja Ķīnas pārvalde protestu rezultātā atkal aizies rietumu virzienā, tad jebkādus gaišās nākotnes plānus varēs izmest pa logu. Ķīna neglābs, un visticamāk arī Irāna, kā labs Ķīnas partneris, momentā novērsīsies. Paliks Lukašenko, serbi, talibi un pāris āfrikas valstis.

Ja igauņi pērk priekš sevis, tad mazliet nesaprotu viņu prioritātes - normālās pretraķešu aizsardzības nav (tāpat kā mums), bet pērk HIMARS. Tas kā strādā - varat mūs iznīcināt bet mums būs ar ko atriebties?

Un pareizā atbilde ir..... praktiski C - kādu atlaida, kadu iecēla, vainīgos pat nemeklēja. Laikam jau šajā brīdī nevienam nav vēlmes riskēt ar kaut kādām papildus sankcijām, tāpēc varonīgā retorika specoperācija virzienā drusku pieklususi. Cik saprotu, paralēli notiek arī sarunas ar Ukrainu, ANO un Turciju par Ukrainas graudu transportu, līdz ar to pasludināt Hersonas tautas republiku nav gluži tas labākais brīdis.

Klīst arī baumas par atsevišķu ES sankciju atvieglošanu, bet izskatās, ka tas visticamāk attieksies uz Kaļiņingradu un pārtikas produktu eksportu no Krievijas. ES gan kraus vēl papildus sankcijas, šoreiz Krievijas zeltam.

Šodien pastaigāju pa vācu ziņu lapām, un izskatās, ka krievi būs salauzuši vāciešus, bet ne uz to pusi ko cerēja. Bild cepās par to, ka valdības ēkās gaismas par daudz saslēgts, tajā pat laikā Welt komentāru sadaļā tiek runāts par to, ka ukraiņiem vajadzētu bombīt Krievijas teritoriju. Principā pēc noskaņas Vācijā, Grēta varēs iestādīties ar savu viedokli. Vācieši apņēmušies kurināt ogles, paralēli runā par kodolenerģētiku un arī kara jautājumā viedoklis sāk veidoties par sliktu Putinam.

Pareizi viens krievu ekonomists teica, ka stulbākais, ko Putins varēja izdarīt, ir piegriest lēto gāzi Eiropai.

Zemāk video, kur ukrainis, kas karojis Lisičanskā stāsta par savu pieredzi kara apstākļos, tai skaitā par mobilizāciju. Mūsu jaunā OMD un iespējamās mobilizācijas sakarā tur ir dažas labas domas par to, ka karotājs, kurš uz kaujas lauku atvilkts ar varu īsti nav karotājs un arī citas pārdomas par tēmu.

Nākamie iebrauks valdībā ar karogu rokā, ka pie visa vainīga Krievija, tieši tā pat kā Francijā. Tā ir tāda droša tēma ar ko šobrīd norakt savus pretiniekus, līdz ar to domāju, ka arī itāļu politiķi to izmantos.

Ko lai saka, gudrs čals, laicīgi dodas uz izeju lai kāds cits cīnās ar briestošo ekonomisko krīzi. Karš Ukrainā varbūt ir labs dūmu aizsegs vietējām problēmām, bet nav tā ka vēlētāju parasto var ilgi uzskatīt par lohu un stāstīt viņam, ka pie visa vainīga Krievija. Vēlētājiem ir tendence uzdot jautājumu - ja pie visa ir vainīga Krievija, tad ko jūs visus šos gadus darījāt lietas labā. Šādu pat bakstīšanos es jau sāku novērot arī Vācijā, kur tautas samiernieciskā politika un vēlme neiesaistīties konfliktā sāk pāriet jautājumos valdībai kāpēc Vācija ir tik atkarīga no Krievijas