Ekonomikas zobrati jāeļļo, bet ko darīt ar pārpalikušo eļļu? 5

Visi vēlas dzīvot sakoptā vidē un elpot tīru gaisu. Lai to nodrošinātu, mums nākas veikt regulārus sanācijas darbus, glābjot piedrazoto augsni un ūdeņus.

Ekonomikas izaugsme nav iedomājama bez ražošanas un loģistikas, bet, kur mehānismi, tur arī eļļas, kuru izmantotais apjoms tikai palielinās. Ko darīsim vēl pēc pieciem vai desmit gadiem, ja jau šobrīd tik tikko tiekam galā ar minimālajām eļļas atkritumu savākšanas un pārstrādes prasībām?

Lielākā daļa eļļas atkritumu pēc atkritumu klasifikatora ir bīstamie atkritumi, kas var radīt neatgriezenisku piesārņojumu un kaitējumu videi, tāpēc tie ir atbilstoši jāsavāc un jāpārstrādā. Latvijas tirgū ik gadu tiek realizēts apmēram 15 000–16 000 tonnu dažāda veida eļļu, un šeit nav runa par pārtikas eļļām. Valsts noteiktā minimālā norma eļļas atkritumu savākšanai Latvijā pašlaik ir 45 %, tas nozīmē, ka atbilstoši jāapsaimnieko vismaz apmēram 6000–6500 tonnu. Šis uzdevums ir ļoti liels izaicinājums visai atkritumu apsaimniekošanas industrijai. Papildu problēmas rada apstāklis, ka bīstamo atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem nākas konkurēt ar ļoti dzīvīgo “pelēko” tirgu.

Šobrīd eļļas atbildīgi nodod tikai tādi uzņēmumi, kam ir izstrādātas ilgtspējas stratēģijas un uzņēmuma iekšējā kultūra pieprasa atbildīgu un caurspīdīgu rīcību. Galvenais iemesls, kāpēc pārējie to nedara, ir nauda. Daudzi auto tehniskās apkopes uzņēmumi (autoservisi), kas ir vieni no lielākajiem eļļas atkritumu radītājiem, pārdod tās uzpircējiem tālākai nokurināšanai apkures sistēmās. Pameklējot tīmeklī atslēgas vārdus “atstrādāta eļļa” vai no krievu valodas ienākušo žargonu “otrabotka”, atradīsies pietiekami daudz sludinājumu, kuros ir piedāvājumi iegādāties un pārdot šos bīstamos atkritumus. Tirgū pat ir pieejamas apkures krāsnis, kurām jau tehniskajā specifikācijā norādīts, ka tajās kā kurināmo materiālu var izmantot atstrādāto eļļu. Tas gan nenozīmē, ka šīs krāsnis ir aprīkotas ar filtriem, kas spēj mazināt degšanas rezultātā radīto piesārņojumu. Atšķirībā no apkures sistēmām paredzētas sertificētas, marķētas degvielas, kas atbilstoši vides prasībām pietiekami labi sadeg un nerada liekus izmešus, “pelēkajā” zonā melni dūmi griežas mutuļiem.

Uzpircēji par izlietoto eļļu maksā no 300 līdz 500 eiro par tonnu. Lieki piebilst, ka visi darījumi notiek skaidrā naudā. Legāli uzņēmumi, kas godīgi maksā algas, nodokļus un pārstrādā eļļu atbilstoši valsts noteiktajām vides prasībām, nespēj turēt līdzi šādam cenu līmenim. Protams, neviena apkures sistēma pati nevar noteikt, par kuru eļļu ir samaksāti nodokļi, par kuru – ne, bet valstij gan nevajadzētu ignorēt šī rūpala ekonomiskos blakusefektus: aptuveni 6000 tonnu, kas nonāk nelegālā otrreizējā apritē, nozīmē 3–5 miljonus eiro, no kuriem netiek samaksāti pievienotās vērtības un akcīzes nodokļi. Tāpēc eļļas atkritumu nonākšana pelēkajā tirgū ir slikts scenārijs no visiem aspektiem, vēl sliktāks ir tikai to izliešana kādā grāvī vai kanalizācijā, nodarot neatgriezeniskus bojājumus videi un bojājot attīrīšanas iekārtas.

Situāciju padara iespējamu visai nepilnīgais normatīvais regulējums un no tā izrietošās kontroles iespējas. Tas, kas steidzami būtu jādara par nozari atbildīgajai Klimata un enerģētikas ministrijai, – jāveic atbilstošas normatīvo aktu izmaiņas, savukārt uzraugošajām iestādēm – jāpiešķir pietiekami papildu resursi, lai varētu nodrošināt daudz lielāku kontroli pār pilnu eļļas un tās atkritumu aprites ciklu no iegādes brīža līdz atgriešanai pie legāliem naftas un eļļas pārstrādes uzņēmumiem. Piemēram, varētu ieviest stingru eļļas izlietojuma bilances uzskaiti, kā tas šobrīd tiek darīts Vācijā un Skandināvijas valstīs. Tas ļautu izsekot katram eļļas litram – cik izlietots un cik atgriezts otrreizējā pārstrādē. Atkritumu pārdošana otrreizējā tirgū nav legāla nodarbošanās, ja uzņēmumam nav atbilstošas atkritumu apsaimniekošanas atļaujas. Strikta uzskaite ļautu stingrāk kontrolēt nelegālus pašdarbniekus.

Visur, kur notiek ražošana, kur darbojas mehānismi, tā teikt, griežas ekonomikas rats, tas ir jāeļļo. Attīstoties tirgum un ekonomikai, palielināsies izmantotās eļļas apjoms tirgū un, visticamāk, arī savākšanas prasības, bet mēs knapi tiekam galā ar pašlaik noteiktajiem 45 %. Lai veicinātu atbildīgu eļļas atkritumu apsaimniekošanu, “Oil Recovery” no jūnija aicina bez maksas nodot eļļu “Eco Baltia” atkritumu pieņemšanas laukumos visā Latvijā, kas līdz šim bija maksas pakalpojums. Tādējādi ceram atvieglot šī bīstamā atkrituma apsaimniekošanu vismaz privātpersonām, bet atgādinu, ka esam tikai zvana attālumā un atvērti sarunām par bezmaksas savākšanu un eļļas konteineru uzstādīšanu arī ar uzņēmumiem, kuri rada eļļas atkritumus.