Aprakstītā situācija ar pie luksofora praktiski stāvošām mašīnām vienai mašīnai nokļūt uz kreisās malējās papildjoslas, lai izlabotu savu kļūdu un laišana vai nelaišana vienkārši parāda attieksmi.
Tas nelaidējs, kurš pats brauks no papildjoslas pa kreisi un varētu piebremzēt, lai tas lauku braucējs tiek prom no tās daudzjoslu brauktuves uz saviem laukiem vai to tapešu un flīžu veikalu, tas nelaidējs ir sakrājis netaisnības, kad tie lauķi ir palaiduši tos pagriezienus garām! Labākai performancei taisnības izjūtai vēl atceras, ka viens tāds kaut kad pilnā gaitā ātrumā rāvis pāri trim joslām!
Taisnībai jābūt!
Un vēl - pa tām 4 joslām vienā virzienā vidēji plūsmā neviens uz 70km/h nebrauc. Tā kā nedaudz solidaritātes derētu.


















Stāsts un reakcijas par to lauku veci, kas 2 (divas!) reizes kļūdījies, mēģinot nogriezties pa kreisi un tad jau otro reizi mēģinot tikt uz papildjoslas, lai apgrieztos braukšanai pretējā virzienā, parāda sakāpinātu, emocionālu reakciju.
Tad viņš vēl ar trešo mēģinājumu tikt tur, kur jātiek, nekaunīgi mēģina pārkāpt noteikumus, un pārkārtoties uz to papildjoslu, škērsojot nepārtraukto līniju! Pirms luksofora, pie sarkanās gaismas, kad visas mašīnas pirms luksofora ir vai nu apstājušās pilnīgi, ātrums nulle km/h, vai arī kādas 2 vai 3 tuvojas pa to papildjoslu ar ātrumu 10km/h un varētu atļaut tam vecim iekārtoties uz tās joslas, lai viņš var aizbraukt vispār prom no pilsētas. Vai pēc savām tapetēm un flīzēm.
Nav iecietības dažiem pilsoņiem nemaz!
Salīdzinām ar situāciju 90km/h un vairāk un apdzinēja ātrumu. Dažādās situācijās ar dažādiem attālumiem līdz līkumam, kalnam, pretīmbraucējiem.