Mani pieci centi.
Es pagājušajā pavasarī līdzīgu apsvērumu dēļ plusus vairāk saskaitīju dzīvoklim un nopirku dzīvokli. Tas, ka tas nav mūža NI tāpat skaidrs. Bērni izaugs, ko pešniem darīt lielā dzīvoklī? Skaidrs, ka būs jāpārdod. Šobrīd kāpņutelpā no astoņiem dzīvokļiem divos ir penši, pārējos ģimenes ar bērniem līdzīgā vecumā kā manējie. Kur vēl labāk. Dzīvojot privātmājā ar likās, nu tikai spēlēšu futeni ar puikām, šie šūposies šūpolēs, lēkās batutā un brauks ap māju ar riteni. Realitātē futeni spēlēt traucē puķudobes, batuts apnīk un skitparku pagalmā neuzcelšu. Vecākie ar riteni iemācījās braukt pusotrā stundā un vēl pēc nedēļas braukšana ap māju bija par īsu. Tāpat nācās braukt uz pilsētu un pa pilsētu. Šobrīd skeitparks netālu no mājas, paši var aizbraukt un mizot līdz vemšanai.
Un man pietiek rūpju ar trim puikām, lai vēl negribētos rūpēties par māju. Rūpes par māju bija reāli piegriezušās. Kas zin, vecuma galā varbūt viss mainīsies. 
Ir kāds racionāls iemesls tam, ka vajag divus stāvus? Piecu istabu ~ 150 kvadrātmetru mājeli mierīgi var ietilpināt vienā stāvā! Bērniem vienkāršāk, nav kur nokrist un pašam vecuma galā nebūs jāklumburē pa trepēm.