Nu, labāk kā ar 87. gada Audi 80 gribētu. Viņam tikai krāsa tāda anāla. Ir arī pāris vīkendus lietots. Tiesa gan, ar 1.6 benzīnnieku un 1.7 CDTi. Kopumā Meriva nav slikts auto. Starp citu, jau otro reizi vācu TUV atzinis kā labāko auto ar vismazāk defektiem tehniskajās apskatēs.

Da ko tu stāsti? Aizej paskaties kaut vai to pašu Mazda3 vai 6... Pilna autoprese ir ar atsauksmēm par to, ka rūsē nenormāli.

Nu, manējais ir 6 ziemas Latvijā... Mazs rūsas pleķītis tikai vienā cietā, kur akmens bija trāpījis.

Un tavs paziņa jau nu 100% zina, ka viņš nopirka labu auto un iepriekš jau nebija sačakarēts...

Arī tavi stereotipi kopš asconas laikiem nav mainījušies. Man daudzi paziņas brauc ar opeļiem un īpaši nesūdzas neviens.

Ak tu, stereotipu māktais cilvēciņ!

Ar to arī apsveicu. Jel tiec sumināts iauto opelistu pulkā - VWfans, Deksters, Bobcat, kādu brīdi vēl es arī, atkarībā no tā, kā izdosies notirgot...

Atkal jāsaka - 3 reizes vari minēt.

Un pilnīgi pareizi. Es, kā reiz, šobrīd rīkojos tāpat.

Jā, viens no galvenajiem... Bet... stāsts jau nav par to. Stāsts ir par to, ka, iestājoties grūtākiem laikiem, viena puse, pateicoties stipram lobijam, panāk likumu pagriešanu sev par labu, lai no tā vēl uzvārītos.

Es arī neeju uz Saeimu un neprasu, lai pieņem likumu, kas ļautu man bez ierunām beņu nopirkt par 50 sant.

Man? 3 reizes vari minēt, kas.

pirmais, es negribu aizstāvēt 100% ne kredītņēmējus, ne bankas. Šajā pakaļā piedalījās abas puses, plus vēl likumdevēji kuri neko nedarīja un visu to pakaļu pieļāva.

Kas attiecas uz to ekonomisko apriti, diezvai tā būs, ka pēc 3 gadiem tāds varēs paķert krītu, jo šaubos, vai kāds tādam tuvāko 10 gadu laikā vēl dos.

Pirmais, stāsts jau ir par to, ka šīs izmaiņas tika veiktas banku un NĪ pircēju interešu vārdā, pēc kura ari sākās tas bezpriģels, ka banku meitas uzņēmumi 99% gadījumu nopirka šos īpašumus izsolēs, tagad nogaida, kad uzkāps cenas un dubultā uzvārīsies. Pirmkārt, pārdos par augstāku cenu kā nopirka, otrkārt, gan jau ne bez kārtējā kredīta palīdzības, treškārt, to pirmo starpību turpinās piedzīt no parādnieka. Vismaz tāds bija sākotnējais mērķis. Nebūtu bijis nagla pakaļā Āboliņš, kurš pa lielam panāca kaut cik sakarīga maksātnespējas likuma pieņemšanu, būtu neslikta shēma.

Kas attiecas uz pašu maksātnespējas likumu, te tomēr ir vēl viena lieta. Tos 2 - 3.5 gadus, kamēr tas parādnieks maksās kreditoram 3. daļu, valsts var necerēt no viņa saņemt kaut kādus par minimālajiem lielākus nodokļus. Tāpēc es uzskatu, ka tam maksāšanas termiņam ir jābūt īsākam, lai tas cilvēks pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties ekonomiskajā apritē.

Baložos pirms kādiem 3 mēnešiem piedāvāja divistabnieku jaunceltnē (tātad, attiecīgi, diezgan zemiem komunālajiem) par 140 latiem... Ik pa laikam parādās piedāvājumi blokmājās par 100-120 latiem. Starp Baložiem un Rīgu satiksme ir tīri OK, autobuss ik pēc 20-30 min., mikriņi tāpat.

Maksās pie nosacījuma, ja viņi pieņems mantojumu. Jo, pieņemot tiesības, viņi pieņem arī pienākumus. Ja nepieņems, tad neviens kreditors šiem neko nevarēs piedzīt.

Jā, bet civilPROCESA likums savukārt noteica, ka banka nedrīkst šo īpašumu pārdot par limonādi. Precīzāk, 607. pantā teikts, ka tiesu izpildītājs, nosakot izsoles sākumcenu, sastāda izsoles sākumcenas aprēķinu, kurā norāda:

1) sprieduma izpildes izdevumu summu;

2) nekustamā īpašuma nodokļa parāda summu;

3) katra hipotekārā kreditora prasījuma summu atbilstoši tā pirmtiesībai;

4) citu prasījumu summu, kas apmierināmi pirms tās personas prasījuma, kura lūgusi piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu.

Un 617. pantā bija minēts, ka "izsole atzīstama par spēkā neesošu, ja īpašums pirmajā izsolē pārdots zem to prasījumu summas, kuriem pēc piedzinēju apmierināšanas secības ir priekšrocības salīdzinājumā ar visām uz nekustamo īpašumu vērstajām piedziņām."

Toties pēc 2009. gada 1. marta izsoles sākumcena ir piespiedu pārdošanas vērtība, kuru nosaka vērtētājs. 3 reizes var minēt, kā labā viņš to nosaka, et 617. panta norma vispār tika svītrota

Un te nu nāk tas, par ko arī rakstīju. Un ar šīm izmaiņām nebija rēķinājies neviens kredītņēmējs. Bet nu labi, ko nu par pagātni vairs... Kas bijis, bijis... Jādzīvo tālāk un jāmācās no kļūdām.

Šitā ir tā tava slavenā māja, par kuru jau te folklora iet vaļā?

Konkrēti 607. pants.

Tad man jāpameklē, kurš tieši pēc numuriem, bet pa lielam tas, kurš nosaka, par kādu sākumcenu izsolē tiek tirgots atsavinātais īpašums.

Paga, recluse, es nekur nečīkstu un nekur nerakstu, ka šis variants nebūtu pa lielam OK. Neesmu no čīkstētājiem un "viss ir slikti" propagandētājiem. Jautājums bija deksteram, kurš manuprāt pinās pats savās kājās, te sakot, ka parādi jāatmaksā, te sakot, ka varot tomēr bankrotēt.

Nē, manuprāt godīgi ir tad, ja arī banka izvērtē savu risku un par to uzņemas atbildību. Kā pats rakstīji, uzņēmējdarbība ir risks, tātad, aizdodot naudu, var rēķināties, ka var arī neatdot. Priekš tam viņiem sēž dārgi kredītriska analītiķi ar maģistra grādiem, kuriem būtu jāparedz tā pakaļa, kas veidojās. Starp citu, par to sūdu neparedzēšanu man pirms kāda gada teica viens paaugsti stāvošs bankas darbinieks. Godīgi būtu, ja bankrotējušais atdotu savu ķīlu, kuru savā laikā banka atzina par labu nodrošinājumu esam, izvērtējot klienta kredītrisku, pie tam, par klienta naudu (tātad, it kā būtu jāsniedz kvalitatīvs pakalpojums) un ar to arī viņa attiecības ar banku beidzas. Nu labi, vēl varētu runāt par visas mantas atdošanu, bet nekādā gadījumā par parādu verdzības sākšanos.

Starp citu, par brīdinājumiem runājot, tieši kāreiz 2008., 2009. gadā viens vācu ekonomists, vārdu neatceros, rakstīja, ka problemātiskajām valstīm vajadzētu atļaut NĪ nozarei bankrotēt. Ieķīlātāji savāc savus nelikvīdos īpašumus, neveiksmīgie kredītņēmēji sāk dzīvi no nulles. Es sliecos piekrist šim. [/c]

Tieši tā. Bet atbildībai jābūt ir abām pusēm. A ko izdarīja bankas. Aizgāja pie Godmaņa, pačīkstēja, ka tām pārāk lieli zaudējumi, davai izmainām civilprocesa likumu, lai tos īpašumus var pārdot lētāk (ko tās arī izdarīja - pārdeva pa lēto saviem meitas uzņēmumiem).

Nu nez, es nekur nedzirdēju nekādu Latio Šīnu. Kā reiz, tajos laikos biju aizstaigājis līdz Latio Šīna kantorim, ja pareizi atceros, Imantā, Anniņmuižas bulvārī, jo vēlējos dzīvokli īrēt, bet toreiz vispār nebija poņas, kā meklēt. Man tur piedāvāja visādas shēmas, kā dabūt kredītu, lai caur viņiem varētu nopirkt, nevis īrēt.

Varbūt, par to nestrīdos. Tiesa gan, daudziem tā mācība pārāk smagi nāca. Bet te jau stāsts ir par to, ka muļķis ir nevis tas, kurš kļūdās, bet tas, kurš no savām kļūdām nemācās.

Piemēram, iepriekšējā lapā 12. komentārs. Pats atradīsi vai man ielikt?

Ak, tad beidzot tad iesāki par bankrotēšanu runāt, nevis par parādu atdošanu līdz galam? Vai tu zināji, ka bankrots tomēr savā ziņā nozīmē uzmetienu? Pieņemsim, privātpersona ar 50000 latu starpību pēc NĪ atņemšanas ar minimālo algu. Bankrotējot, viņš mēnesī maksās kreditoram bišku zem 70 latiem, tātad 840 gadā, MN process iet 2 gadus, tātad, reāli atdos 1680 LVL. Tad ko īsti darīt - atdot 50000 vai bankrotēt?

Ai ai ai, kā uzvilkās... Pieauguša cilvēka cienīga rīcība. Moš iedzer kādu nomierinošu tējiņu.. Uuups, atkal padoms paspruka.

Bet es jau neprasu atskaites, tikai izsaku komentāru, tāpat kā tu par daudzko. Kopš kura laika tas ir aizliegts?

Labas izklaides pusmūža vīrietim... Sēdēt internetā un lamāties. Bet, nu, katram savs...