Nedēļas nogalē pavēroju situāciju uz Jūrmalenes. Ja neskaita uzbraukšanu un nobraukšanu no šosejas tad tieši tā arī ir - 2. un 3. joslas aizņemtas, 1. brīva un ātrāka, nekā abas pārējās. Nu ok - pirmajā joslā jārēķinās ar pamatīgām risēm, otrajā arī, bet nedaudz mazākām. Trešā josla vislīdzenākā, BET lietus laikā līkumos ir pilna ar ūdeni. Līdz ar to viskomfortablāk pēc idejas ir braukt pa vidējo. Arīdzan tāda aspekta dēļ, ka nav jādomā par pārkārtošanos, kad kāds uzbrauc uz uz šosejas vai pārāk laicīgi sāk bremzēt, lai no tās nobrauktu, un ikviens var apsteigt pa kreiso joslu. Droši vien darbdienās 1. josla arī būs pilnāka, nekā brīvdienās, bet tāpat tā būs brīvāka nekā 2. un 3. joslas. Ja nu tiešām kāds 1. joslā brauc lēnāk, tad reizēm apsteigšanas manevrs jātaisa caur 3. joslu, jo otrajā nebrauc diži ātrāk par pirmajā joslā braucošajiem. Taču, ja nav steiga, tad pirmā josla ir ļoti labs variants. Atceroties Vācijas pieredzi, tad kreisā josla ir vai nu pagaidu iebraukšanai, kādu apsteidzot, vai tiešām lidošanai. Ok, jā - nav mums tādu ātrumu, bet pats princips galīgi neskādēs.

Tie mīnus grādi arvien vairāk nāk virsū. Pirms lielās rindas sākas, jāmaina jau tagad. Otrdien likšu virsū Yokohama Geolandar 073 - pēc skata baigās sniega un dubļu riepas, bet runā, ka uz asfalta arī tīri ok. Redzēs..

Par to bremžu pedāli runājot - VW modeļos esmu manījis auto hold funkciju, kas automātiski ieslēdz stāvbremzi, tiklīdz mašīna apstājas un atlaiž, tiklīdz uzsāk braukt - ērti gan ar automātu, gan manuālo kārbu. Iespējams, citiem ražotājiem arī ir, bet lietojis esmu tikai VW modeļos.

Protams, nav jau nekādi laboratoriskie apstākļi. Arī divreiz braucot vienā virzienā, protams, nevarēs mats matā salīdzināt. Laika apstākļi bija līdzīgi - lēns DA, D vējš 2-3 m/s, kas īpaši palīdzētu vai traucētu.

Nedēļas nogalē no Rīgas līdz Liepājai aizbraucu ar Neste degvielu, atpakaļ ar Statoil - abos gadījumos 95. Secinājums tāds, ka nekādas starpības patēriņā un motora darbībā nejūt. Ā, un Liepājā degviela vidēji par kādiem 2-3 centiem dārgāka, nekā Rīgā.

Ir 215/65 R16 ripuļi. Zemāku profilu šai mašīnai noteikti negribētu. Pašlaik ir ļoti labs kompromiss starp vadāmību un komfortu, ko gan nevarētu teikt par iepriekšminētajiem 90. gadu brīnumiem. Pilna mašīna nenosēžas, kā tas bija ar Golf 3 un Vento - ne tajos bija komforts, ne vadāmība. Es no šādu - automobiļiem par salīdzinoši saprātīgu cenu neprasu luksusa klases komfortu - protams, nelīdzenumi būs vairāk vai mazāk jūtami atkarībā no balstiekārtas uzstādījumiem (atsperes, amortizatori, riepas u.c.). Jā, fizikas likumi ir tādi paši, kā 1991. gadā, tā arī 2016. gadā. Neapšaubu Tavas erudītās zināšanas tehnikas jomā, un neapšaubu, ka arī vecākas automašīnas var labi saregulēt. Bet, pērkot automobili un dodoties testa braucienā, neviens Tev nepiedāvā 20 balstiekārtas variācijas (ja vien nav kāda speciāla paka vai adaptīvā piekare), neviens nepiedāvā izglītojošus kursus balstiekārtu detaļu kodu apgūšanai, neviens nedod 3 dažādu veidu amortizatorus līdzi. Piedāvājumā ir konkrēti - optimāli noregulēti automobiļi, kuri tad arī tiek salīdzināti. Pieļauju, viena modeļa versijai ir vieni un tie paši uzstādījumi, nevis katram automobilim individuāli rūpnīcā tiek kaut kas pielāgots balstiekārtā, ja viss pārējais ir vienāds. Atšķirības varētu būt versijās - ar dažādu tilpumu motoriem atšķirās auto pašmasa. Lai to kompensētu, pieregulē balstiekārtu. Ne velti, nepiekrauts pikaps pa ceļu lēkās tā kā sienāzis. To piekraujot, uzlabosies vadāmība un stabilitāte, taču tas jau ir specifiskam uzdevumam paredzēts auto. To pašu dara ar dažādām viena modeļa versijām - lielāks, motors, cietākas atsperes, lai izlīdzinātu svara radīto iespaidu. Par balstiekārtu runājot, prātā Gada Auto 2017 izbrauciens ar jauno Volvo S90 pa bēdīgo P101 ceļu no Ventspils līdz Liepājas šosejai (tas, kas gar Ķemeru tīreli) - šīs automašīnas gaitu un mieru salonā nespēja satricināt pat viena no pabriesmīgākajām šosejām Latvijā. Uz Ventspils šosejas brauciena dalībnieki citās automašīnās turējās līdzās, bet uzbraucot uz šī ceļa, aiz muguras esošie arvien vairāk attālinājās, kamēr ar S90 bez problēmām varēja saglabāt ierastos 100-110 km/h. Stūres reakcijas šim kuģim arī bija labas - protams, nekāds asais sportists S90 nav, taču tā galīgi nav prioritāte.

Nu tad tā - dažādos periods esmu ilgāku laiku braucis ar tādiem 'autobūves ziedu laiku' braucamajiem kā Golf 2, Golf 3, VW Vento, Nissan Sunny III, kā arī jaunākiem - Golf 5, Honda Civic VII un Mitsubishi Lancer IX. Vārdusakot, ir ko salīdzināt. No šem auto vadīšanas (manevrētspēja, stabililtāte, stūres reakcijas, apstāšanās) ziņā varu uzteikt Golf 5 un Lancer. BET, jau pusgadu braucu ar augstāku un šķietami tūļīgāku mašīnu ar šķietami nīkulīgu 1.4 turbo motoru, un droši varu sacīt, ka manevrētspēja, stūres reakcijas un apstāšanās ir teicama, stabillitātes sajūta lielāka, nekā abos iepriekšminētajos, un pat ar 125 Zs motoru nav problēmu apdzīt ar pilnu automašīnu. Pēdējā laikā ir sanācis braukt arī ar citiem paaugstinātiem braucamrīkiem un secinājumi ir līdzīgi. Un kāpt atpakaļ tādos 'etalonos' kā 3. golfs, Audi 80 u.c. nemaz negribas. Jo atšķirība ir pamanāma. Arī augstāki un lielāki vāģi kā Q5, X5, X3 ir sajūtās līdzīgi. Vienīgais - jāpierod pie lielākiem gabarītiem, taču automašīnu stabilitāti kiritizēt neprasās. Labi, pašlaik man ir viens grūti pārsitams e-talons - Audi Q2, kas ceļam ir burtiski pielīmēts. Par sporta auto šeit nerunāsim - tas ir cits stāsts. Pēc ilgākiem novērojumiem, visbiežāk paaugstinātas bīstamības avots ir VW Passat B3, B4 automobiļi. Tos sastopot, jābūt īpaši uzmanīgi, jo to autovadītāji brauc neadekvāti un neprognozējami, kā arī bieži šo auto tehniskais stāvoklis ir bēdīgs.

Man KIA neliekas tik prognozējams auto, kā Q2. Protams, tas ir izdevies ļoti labs un praktisks automobilis par ļoti konkurētspējīgu cenu - būtībā pretstats Q2, bet es tam KIA kaut kā vēl līdz galam neuzticos - tieši vadāmības ziņā. Uz grants ceļa nepārliecinošs, bet te visticamāk vainojami lielie diski. Lai gan arī Q2 bija zemprofila riepas, bet grants ceļš bija vēl baudāmāks, nekā līkumots asfalts.

Testa dienā man nepalaimējās, jo nācās ar šo auto braukt pirmo, un tas uzstādīja visaugstāko latiņu vadāmības un prieka ziņā. Protams, nāca citi pretendenti ar saviem labumiem, bet tās dienas labākās sajūtas palika Audi Q2 automobilī. Nenāk prātā cits tās dienas auto, kurš būtu tik precīzs un atsaucīgs. Varbūt vienīgi jaunais BMW X1, Volkswagen Tiguan bez adaptīvās piekares un Renault Megane kaut kur šai ziņā tuvojas.

Te nu man bija Blue Motion - 149g/km

Un es paguvu sapriecāties par zemo nodokli Tiguanam - nu 81 EUR vietā būs jāmaksā 124 EUR

Ja mēs uz šo mašīnu skatāmies no praktiskā viedokļa - ļoti maz argumentu, kādēļ to būtu pirkt - dārgs, salīdzinoši augsts degvielas patēriņš, maz vietas pasažieriem aizmugurē, bagāžnieks arī nav no lielajiem. Bet braukšanas prieku šis vāģis prot sagādāt labu labo. Izcili precīza stūrēšana, mazs apgriešanās radiuss, stingra bet tai pašā laikā komfortabla balstiekārta, atsaucīgs 150 Zs motors un DSG kārba - ideāli. Pat ar priekšpiedziņu zemes ceļi ir jautra padarīšana. Paaugstinātais klīrenss noder parkojoties, lai neapskādētu buferus. Emocionāli mani tā mašīna paņēma. Tas nekas, ka par 45 000 EUR var nopirkt divas daudz praktiskākas automašīnas. Īstenībā šo var skatīt arī kā alternatīvu MINI.

Varam tikai minēt, kas notika epizodi pirms uzfilmētā - cik strauju Infiniti vadītājs tuvojās - vai jau ilgstoši sēdēja. Šeit Dāvi negribētos nosaukt par tipisko lēnbraucēju - ar kādiem +10 apsteidz vidējā joslā braucošos - tāpēc aktuāls jautājums cik strauji uzradās Infiniti. Bet tai pat laikā - 1. josla pilnīgi brīva!!! Pēc savas pieredzes, Jūrmalenes trešā josla u.c. kreisās joslas ārpus apdzīvotām ir vietas, kur ļoti lūru pakaļējos spoguļos. Ja nav intensīva satiksme, tad apsteidzu arī ar savu vēlamo ātrumu, kas ir apm. +10, +15. Bet ja intensīva satiksme, tad apsteigšanas manevru veicu krietni raitāk un tad ir divi varianti - turpinu trešajā joslā skrējēju plūsmā, vai arī atgriežos savā iepriekšējā ātrumā 1. vai 2. joslā. Infiniti vadītājs viennozīmīgi kretīniski izdarījās, it īpaši, ja Dāvis tomēr gatavojās atgriezties blakus joslā. Šeit acīmredzams piemērs, kad kāda pamācīšana (vēl pie tam lielā ātrumā), var novest pie bēdīgām sekām. Kopumā domāju, ka šajā gadījumā Dāvis arī vārdu apmaiņu pie nākamā luksofora īsti nebija pelnījis, jo pēc sava manevra gatavojās atgriezties savā joslā. Nepaveicās, jo no muguras brauca kāds, kurš uzskata, ka visiem pārējiem ir viss jāgarantē.

Tas ar automātu, kas pirmajā bildē man arī likās daudz vājāks un drebelīgāks. Pelēkais, ar auduma beņķiem un manuālo kārbu likās daudz komfortablāks. Ar manuālo kārbu jauda pietika arī ašākiem manevriem un degvielas patēriņš arī salīdzinoši labs priekš tik lielas kastes - 8-8.5 l/100km, dinamiski braucot.

Re, kur var redzēt skaties.lv/zinas/latvija/bez-tabu/trilleris-uz-jurmalas-sosejas-vainigais-pec-avarijas-pat-neapstajas-bet-policija-piever-acis/?utm_source=twitter&utm_medium=link&utm_campaign=social

Laikam tas arī man sagādāja vispatīkamākās sajūtas un emocijas. Auto galīgi nav no praktiskā gala - nav daudz racionālu argumentu tā iegādei, taču emocionāli ļoti uzrunā.

Es te provocēju domu uz to - kuram tad ir kaut kas no kaut kā jāpaģēr - lielākam pārkāpējam no mazāka, mazākam no lielāka, vai tam, kurš ievēro noteikumus. Vai tam, kurš kreisā joslā iet ar 110 km/h garām plūsmai, kas brauc ar 100 km/h, ir jāspiež grīdā, jo viņam no muguras pietuvojies šoferis, kurš grib braukt ar 130 km/h un signalizē ar tālajiem, vai nav? Tas vietā, kur atļauti ir 90 km/h. Protams - visvieglāk un mierīgāk ir piekopt principu "dod ceļu durakam", bet, kopumā skatoties, ikdienā šādas un līdzīgas situācijas ir ļoti daudz. Un kurš tad beigu beigās ir tas duraks - tas, kurš brauc pēc CSN, vai tas, kuram tas traucē. Atzīstu, ka pats neesmu nekāda avs un ar ātrumu grēkoju - pārsvarā psiholoģisku iemeslu dēļ. Bet allaž turu prātā, ka manas atkāpes no CSN ir tīri un vienīgi mana darīšana un mans risks, cenšoties pēc iespējas mazāk ietekmēt tos, kuri ievēro CSN.

Nekas nebija amputēts - ieguvu mazlietotu. Omammas štuceris Fāterlandē bija pirmais un vienīgais īpašnieks un desmit gadu laikā bija nobraucis apmēram 65 000 km, ievērojot regulāras apkopes pie dīlera. Ar visiem katalizatoriem, iepriekšminētajiem vāģiem tas benzīns tomēr katram citādāk sadeg vai arī izplūdes gāzes citādāk filtrējas. Jaunākajam baigi jāosta, lai kaut ko saostu.

Ja salīdzina 1995. gada benzīna Vento ar 2016. gada benzīna Tiguan, pirmajam tā smaķele daudz jūtamāka.

Tīri teorētiski: Situācija - sešu auto kolonna kas brauc ātrumā 95 - 100 km/h. Tu kolonnai pietuvojies no aizmugures ar 110-120km/h un ar vairākiem piegājieniem pakļauj šos sešus auto vadītājus riskantiem manevriem - apdzīšanai, kas tomēr izjauc šo sešu braucēju vienmērīgo braucienu. Kurš šajā situācijā kam ko uzspiež?

Nupat pamērīju vidējo ātrumu maršrutā Saldus - Rīga (caur Dobeli un Jelgavu), pieveicot 127 km distanci. Pa šoseju ar kruīza kontroli līdz Jelgavai 110 km/h, aiz Jelgavas 115 km/h. Apdzīvotās vietās pēc noteikumiem, atsevišķās vietās plūsmā +10km/h. Rezultāti šādi: 127km distance pieveikta 1h 30 min Vidējais ātrums visā distancē 84 km/h. Vidējais ātrums distancē Saldus - Dobele(sākuma robeža) - 91km/h Vidējais ātrums Saldus - Dobele (izbraucot tai cauri) - 84km/h (Dobelē pazaudēti 7km/h) Vidējais ātrums Saldus - Jelgava (sākuma robeža) - 89km/h (atgūti 5km/h) Vidējais ātrums Saldus - Jelgava (izbraucot tai cauri) - 81 km/h (Jelgavā pazaudēti 8km/h) Tiesa, neizskaitīju ārā pazaudēto ātrumu mazajās apdzīvotās vietās. Ja nebūtu sabremzēšanās Jelgavā un Dobelē, distanci varētu veikt par 14 minūtēm ātrāk. Bet galvenais secinājums pēc šiem mērījumiem - lai vidējo ātrumu pēc šādām sabremzēšanām dabūtu atpakaļ iepriekšējā līmenī, ir būtiski jāpārkāpj ātrums. Pat ar ierastajiem +20 vidējā ātruma pieaugums šajā distancē bija niecīgs. Kādu reizi saņemšos un nomērīšu šo pašu distanci uz šosejas braucot ar 100km/h (95 pēc GPS). Vēl jāsaka, ka braukšana 90 km/h vietā ar 120 km/h nav attaisnojuma ar steigu - tā tikai ir ilūzija, bet reāli ietaupījums minimāls. Varbūt garākās distancēs - no Rīgas uz Liepāju, Daugavpili, Ventspili u.tml. Ne jau lielais vairums, kas pārvietojas ar tiem +20 kaut kur steidzas. Tie ir psiholoģiski iemesli, nevis racionāli ieguvumi.

Pirmajā izvēlē no šiem bija piedāvāts tikai trešais! Jā no šiem jāizvēlas, tad trešais.

Pirms ķeras pie pārmērīgajām atgāzēm Rīgā, vispirms varēja ielas satīrīt, citādi ir vietas, kur pa ziemu sabērtās smiltis visu vasaru atrodas uz brauktuves. Vakarā nomazgājot mašīnu, nākamajā rītā tai virsū jau ir redzama putekļu kārta - te ir jājautā, kādu gaisu mēs Rīgas centrā elpojam?! Protams, MSH dzīvesvietu un Rīgas centru laba gaisa ziņā nekādi nevar salīdzināt, bet nu elementāras lietas dzīves kvalitātes uzlabošanai var izdarīt, uzmazgājot ielu, vai ierobežojot putināšanos, bruģa griešanu u.tml. dažādu būvdarbu laikā.

Mentalitātē slēpjas palielas atšķirības. Šovasar Somijā nobraucu >1000 km. Ceļu kvalitāte, satiksmes organizācija prieksžīmīga. Maksimālais ātrums ārpus pilsētas 80 (!!!) km/h. Ar izņēmumiem atsevišķos posmos, kur paaugstināts līdz 100. Autobāņi - 120 km/h. Šosejas mēdz būt plašas - divjoslu ceļš, tādā platumā, ka vēl divas joslas varētu iespiest. Pēc mūsu izpratnes pa tādu atliek vien spiest pedāli grīdā. Bet somi turpina braukt ar 80 km/h (pēc spidometra). Es kruīza kontroli gan iestādīju uz 85-89 (pēc GPS 80-83 km/h), tā arī daudzi citi vietējie darīja. Bet vienalga - noķerot tos, kuri brauc pat nedaudz zem 80, nevis uzreiz apdzen, bet ieturot distanci divu automašīnu garumā turpina braukt aiz lēnāk braucošā. Apdzīšanas manevri tiek izpildīti ļoti reti. Šādā vilcieniņā aiz "lēnbraucēja", kurš brauc, ievērojot noteikumus, var sastāties pat rinda 7-10 automašīnu garumā, bet VISI ievēro pienācīgu distanci un nestreso par neapdzīšanu. Nokrišņu laikā vispār par to aizmirst. Tas pats arī uz autobāņiem - reti kurš atļāvās braukt +10km/h no atļautā. Visdrīzāk Somijā ir ļoti augsti sodi, bet te gan jāsaka, ka kontrole ir minimāla - šur tur radari, šur tur videokameras, bet tas viss. Policijas ekipāžu visa ceļojuma laikā manīju kādas pāris reizes Helsinkos. Es arī pieradu un sapratu, ka šādi mēreni kruizējot, arī var izbaudīt braucienu un visu paspēt. Atklāti sakot, atgriežoties Baltijas valstīs (Igaunijā, Latvijā) radās liela neizpratne par to, kāpēc pie mums ir tāda steiga. Visi, kā no ķēdes norāvušies suņi brauc. Ko mēs kavējam? Kādēļ ir regulārie +20 un tiem sekojoši bīstami manevri, citu pamācīšanas u.t.t, to visu visbiežāk attaisnojot ar patiesi muļķīgiem argumentiem un citu vainošanu?

Kroga variantam pajūgs der - vienmēr mājās atvedīs :D