Vienoties tādā līmenī var par kaut ko tikai tad, ja abas puses kaut ko iegūst. To pašu Poliju Hitlers un Staļins sadalīja apmierinot savas intereses. Rietumi no kārtējā kašķa Ukrainā neiegūst neko, tikai papildus iekšpolitiskas un ārpolitiskas problēmas.

Attiecīgi arī tie paši Rietumi ne 2014. gadā ne 2022. gadā neizrādīja īpašu entuziasmu iesaistīties, jo pie neskaidra uzstādījuma (it sevišķi jau 2014. gadā) aizstāvēt kaut kādu Ukrainu bija samērā dārgs pasākums. Tā kā Ukraina parādīja gatavību aizstāvēties, tad jau parādījās arī intereses un līdz ar tām arī ieroči un finansiālais atbalsts. Dienas beigās viss karš ir tikai bizness un sabiedrisko attiecību kampaņa, ukraiņi pēc 2014. gada piedzīvojumiem to ir sapratuši, tāpēc arī ir izsituši sev atbalstu.

Es saprotu, ka konspirāciju teorijas ir interesantākas nekā vienkārša savu interešu bīdīšana pasaules politikā, bet tomēr ieteiktu minētos notikumus salīdzināt ar 2. pasaules kara laika notikumiem un tieši Lielbritānijas un Francijas reakciju uz to pašu Čehslovākijas teritoriju aneksiju. Tā reakcija principā ir pilnīgi identiska Ukrainas situācijai kopš 2014. gada, kad Eiropa ieslēdza muļķi un izlikās, ka neko neredz.

Kāpēc es izslēdzu versiju par kaut kādu vienošanos - ja tāda vienošanās būtu bijusi, tad mēs šeit gadu vēlāk par šo tēmu vairs nediskutētu, Ukraina būtu daļa no savienotās valsts un tas arī viss. Rietumi nevienotos ar Putinu par ietekmes sfēru dalīšanu, ja nebūtu 100% pārliecības par rezultātu. Kāpēc? Jo ja Putins lasītu savu izlūkdienestu pilnos datus nevis tikai mapītes, ko viņam pasniedz, viņš saprastu, ka no operācijas nav jēgas un pat Kijeva 3 dienās vienkārši destabilizētu Ukrainu. Ko no tā iegūtu Rietumi? Uz visu pasauli dusmīgus ukraiņus sev kaimiņos, uz laiku lētu naftu un gāzi, iekšēju tautas cepienu pašos rietumos no tēmas "a kur tā izslavētā demokrātija ir tagad", utt. ASV gadījumā Kijevas krišana būtu nozīmējusi demokrātu pilnīgu zaudējumu iepriekšējās vēlēšanās un nākamajās, jo republikāņi ar prieku izmantotu faktu, ka demokrāti pieļāvuši oficiāli vēlētas valdības krišanu militārā operācijā valstī, kuras atbalstā piedalās ASV. Krieviem vienkārši nav ko piedāvāt šādā darījumā.

Cik plaši mēram, ja pāris politiķu, tai skaitā Baidena darbības ir kaut kas vērā ņemams, tad ASV principā valda pār pasauli, jo viņu cilvēki ir visur. Ja ņemam plašāk, tad ir atšķirība starp "ASV iesaistās" un "ASV neiesaistās". Šobrīd ASV ir reāli iesaistījušies tikai Taivānas jautājumā un NATO robežas novilkšanā, Ukraina ir tāds sekundārs pasākums, kuras uzvara ir vēlama, bet ne obligāta.

Var protams sēdēt un koncentrēties uz to, ka redz tu Baidena dēls kaut kur Ukrainā bijis, pašam Baidenam ir intereses, bet ASV darbības pēdējos gadu desmitos ir vērtējamas tikai caur to vai potenciālā konflikta zonā stāv vai nestāv ASV karakuģis. Un ja ASV karakuģi nestāv Ukrainas ostās, tātad kolektīvais Baidens ir pielēmis, ka viņu interešu Ukrainā īsti nav.

Merkeles gāzes politika arī ir tā pati vien neiesaistīšanās, kas bija novērojama 2. pasaules karā - ja bizness iet, kāpēc kaut ko mainīt? Var pārmest Merkelei, ka viņa uzsēdināja Vāciju uz krievu gāzes adatas, bet ja minētā gāze bija lētākā tirgū, tad kāpēc Merkelei izaicināt likteni un kaitināt lielos rūpniekus? Viņa atsēdēja savā vietā, lielo rūpnieku valdes uz lētās gāzes rēķina saņēma lielākas gada prēmijas un visi bija laimīgi. Ja krievi nebūtu devušies meklēt piedzīvojumus 2014. gadā Merkele vispār tiktu uzskatīta par vienu no dižākajiem vācu politiķiem, jo no iekšpolitikas viedokļa jau viss bija ok.

Jā virzās, un vēl labu laiku virzīsies... bet šobrīd gan vairs tikai vienā frontes posmā.

Attiecībā uz Ukraiņu mītisko uzbrukumu - uzbrukums paredzēts tikai pavasara beigās, vasaras sākumā, pēc krievu ofensīvas beigām. Arī krievi nosacīti gatavojas plašākam uzbrukumam, bet Bahmuta ir tīri politisks uzstādījums, pārējā frontē, neskaitot Vugļedaru, kur notiek lemingu pašnāvības, abas puses veic taktiskas darbības lai sagatavotos tālākajām operācijām.

Problēma ar šī brīža informatīvo fonu ir tāda, ka reāli frontē ir tik maz interesantu notikumu, ka visu pušo blogeri ķerās aiz katras kustības, lai tikai būtu par ko stāstīt, kaut gan reāli pat tā pati Bahmuta šobrīd lielākā plānā tiem pašiem ukraiņiem vairs nav īpaši aktuāla, jo mērķis bija noturēties un izjaukt Putina uzstāšanos.

Īsto karadarbību mēs redzēsim orientējoši uz aprīli, maiju, kad reāli ieradīsies gan apmācītie kareivji gan Rietumu tehnika. Un tad jau, atkarībā no situācijas frontē, minētā tehnika ies vai nu uzbrukumā, vai arī tiks izmantota aizsardzībā.

Njā, šajā gadījumā Putins tiešām kapitāli pārcentās un laikā neatkāpjoties ir panācis situāciju, ka Rietumi un pārējie interesenti ir spiesti veikt izmaiņas viņa plānos.

Putinu principā iegāza viņa paša divu līmeņu sistēma, kad reizē pastāv gan spēcīga ideoloģija, gan spēcīga noziedzīgā vide un korupcija. Ja Putins būtu spiedis tikai uz ideoloģiju situācija varēja izvērsties arī savādāk, bet ja Ukrainas politiķu korumpēšanai paredzētos līdzekļus nozog savējie, tad nekādu reihu neuzcelsi.

Attiecībā uz propogandistu darbu - krieviem visu velt uz otru pusi jau ir par vēlu, šādu demagoģiju vajadzēja dzīt pagājušā gada vasarā, līdz ar to tas vairs tāds plāksteris vien sanāk. Apvainojot rietumus varbūt varēs iziet no Ukrainas, bet ideoloģiskais publikas slānis būs labi jāpatīra lai tas nešūpo vertikāli. Pieļauju, ka girkinveidīgie būs pirmie, kas pazudīs brīdī, kad tiks pieņemts lēmums atkāpties.

Kas attiecas uz pašiem Rietumiem, tad tur bez pārsteigumiem - visi piekopj neiesaistīšanās politiku, kamēr netiek apdraudētas pašu intereses. Eiropas reakcija vispār nav mainījusies kopš 2. pasaules kara, ASV darbības kā vienmēr atkarīgas no prezidenta - kāds cits vispār nebūtu iesaistījies, kāds cits, redzot Krievijas vājumu, ieročiem spīdot būtu jau Ukrainā cīnīties "par demokrātijas uzvaru visā pasaulē".

Atgriežoties pie imzz rakstītā par krievu jauno virzienu propogandā spēku izvešanu uzskatīt par uzvaru, Cimbaļjuks analizē kaut kur krievu propogandas vidē paklīdušu video, kur principā apkopotas visas domas par to, kā krievus iemānīja specoperācijā. Tādu metienu atpakaļgaitā es sen nebiju redzējis

Es domāju, ka tie 10 gadi ir pie fakta, ja Krievijas elitē sākas izmaiņas un rodas kaut kāda cilvēcīgāka ideoloģija. Ja ideoloģija paliek, bet nomainās tikai vadoņi, tad Krievijas vēsture labi pierāda, ka Eiropa var mierīgi gatavoties nākamajam karam. Praktiski ja pēc šī kara tur nesākas kaut kādas nopietnas pārmaiņas sabiedrībā, tad tā mazā žoga vietā mēs varam mierīgi ierakumus un mīnu laukus gatavot gar Krievijas robežu.

Šī doma saskan arī ar to, ko es brīvdienās fragmentāri redzēju pa propogandas kanāliem. 24. februārī tā vietā lai apspriestu gadu specoperācijas, pa 1. kanālu rādīja 3 sēriju dokumentālo filmu par ASV un Eiropas sabrukumu, līdz ar to arī oficiālā propoganda jau strādā šajā virzienā.

Šī plāna problēma gan ir tāda, ka būs jātiek galā ar baru sakačātu Urrā patriotu un bijušo karavīru, kuriem būs ļoti daudz jautājumu par tādu iznākumu, bet kremlim šāds scenārijs vismaz īstermiņā ļautu saglabāt varu.

Šāda scenārija kontekstā izklausās diezgan ticami vācu militāro ekspertu izteikumi un arī Arestoviča domas virziens, ka vismaz tuvākos 10 gadus Krievija turpinās radīt riskus Eiropai, pat ja šī brīža karadarbība beigsies.

Baumas izskatās, ka atceļās. Jaunākā deepstate karte rāda, ka nekāds uzbrukums no ukraiņu puses nav noticis, un visticamāk ukraiņi tuvākajās dienās varētu pamest Bahmutu.

Par to Bild rakstu - pieļauju, ka tādas domas tiešām arī tajās aprindās cirkulē. Ukraiņiem tiešām kaut kādā pārskatāmā nākotnē ir jāsasniedz redzams rezultāts, jo aiz katras valdības ir vēlētāji, kam tas karš vienā brīdī piegriezīsies. Ja ukraiņi nespēs atbrīvot tos pašus dienvidu reģionus vasaras laikā, tad no militārā un ekonomiskā skatu punkta izdevīgāk būtu karu uz laiku iesaldēt, ļaut atkopties galvenokārt jau pašai Ukrainai un mierīgi gatavoties operācijas pabeigšanai. Krieviem paliekot zem sankcijām tāpat vairs nav cerību uz nākotni, bet ukraiņiem jau šobrīd ir pietiekami ko atjaunot, nemaz nerunājot par to, kādi ieguldījumi būtu nepieciešami lai atjaunotu to pašu Bahmutu vai Mariopoli (ja tik tālu tiks).

Jautājums arī par to, cik ilgi paši ukraiņi spēs uzturēt šādu morālo pacēlumu, pirms arī tur sāksies runas par to nafig mums tas Donbass, it sevišķi ja vasarā nebūs tādu stabīlu uzvaru.

Protams, ja ukraiņi pavasara uzbrukumā atbrīvo visus dienvidus līdz Krimai un daļu Luhanskas apgabala, tad jau stāsts būs savādāks un atbalsts būs līdz kara beigām nevis tikai līdz rudenim.

Kara gadadienas kontekstā brīvdienās skatoties propogandu krievu kanālos un lasot komentārus mūsu interneta vidē nonācu pie interesanta secinājuma - tādu īstu, Krievijas stila zpatriotu mums īpaši daudz nav. Tas, kas mums toties masveidā aizpilda to vates telpu ir vienkārši visā vīlušies un jebkādai varai vai sistēmai naidīgi elementi, tas ir - kamēr Latvija un Eiropa aizstāv Ukrainu, tikmēr viņi kliedz, ka Ukrainā viss slikti, ukraiņi jau karu zaudējuši un citus krievu propogandas saukļus, bet ja kaut kāda iemesla dēļ Latvija pēkšņi sāktu atbalstīt Krieviju, lielākā daļa šīs publikas momentā apmestu kažoku otrādi un cīnītos par "Eiropas vērtībām Latvijā."

Šāds secinājums radās skatoties krievu propogandas jaunākos sižetus, kur drusku iebremzēta tā varenība un jau Bahmutas ieņemšana būtu ok, ko var redzēt arī no Krievijas puses telegram kanāliem, kur tā kā drusku dzīves realitāte jau sāk pieskarties. Tā mūsu krievvalodīgo daļa, kas dzīvoja zem Krievijas propogandas, bet saglabāja kaut kādu loģisko domāšanu, šobrīd jau ir parslēgusies uz "Russia number one" uz "nu ko jūs ar to Ukrainu, labāk paskataties cik pašiem sūdīgi iet", kas arī nav slikts rādītājs. Bet mūsu vate vēl joprojām dzīvo vispasaules uzvaras gaidās, kas norāda, ka tā mūsu vate nemaz tik ļoti neseko tai krievu propogandai, bet dzīvo kaut kādā savā atrautā pasaulē, kur viņu pasaku tēliem ir tikai vienas uzvaras. Krievu pensionāros tādu domāšanu es vēl saprotu, visu dzīvi nodzīvojot PSRS, atzīt, ka visa varenība ir zaudēta tomēr ir grūti, bet jaunāka gada gājuma cilvēkos šāda dzīve savā pasaku pasaulē jau vairāk liecina par vienkāršu izvairīšanos no realitātes.

Ko tie vateņi nozīmē mums? Nu galvenokārt jau to, ka pat ja Krievija mainīs savu ideoloģiju par 180 grādiem un sāks risināt savas problēmas, mūsu publika paliks karājoties tādā neskaidrā stāvoklī principā vienkārši ienīstot Latviju un visus tās iedzīvotājus.

Īsti nezinu, pagaidām viens no frontes situācijas karšu licējiem tādu kustību iezīmējis, reālo situāciju uzzināsim rīt, kad ģenerālštābs komentēs stāvokli frontē. Tehniski jau nekas neiespējams tas nav, iebraukt taisni pa lielceļu, jautājums tik kāda jēga no tādas operācijas, jo grupu uz lielceļa diezgan ātri pašus var pārvērst maltajā gaļā.

Jāgaida rītdienas oficiālie paziņojumi, bet klīst baumas, ka ukraiņi pie Bahmutas ir aizgājuši pretuzbrukumā un uztaisījuši daļēju aplenkumu atsevišķām krievu daļām. Ja tā, tad vismaz kādu brīdi situācija Bahmutā nebūs tik sūdīga, jo vismaz pēdējā deepstate karta rāda diezgan bēdīgu bildi tajā pusē un ukraiņi ir tuvu tam brīdim, kad nāktos atkāpties no Bahmutas.

Redz, doma par sarunām savā būtībā nav nepareiza, Ukraina var aprunāties ar Ķīnu, Ķīna ar Vāciju un Franciju, tas jau pašos pamatos ir pareizi. Galvenais lai tie, kas atbalsta Ukrainu tur līniju, ka Ukrainai ir jāatgūst teritorijas. Iekš šī noteikuma visas sarunas ir derīgas, jo Ukrainas uzvaras ideja tiek bīdīta arī caur citiem kanāliem neskaitot Ukrainu. Tas pats Makrons aizbraucot uz Ķīnu un nostādot Si fakta priekšā, ka Rietumi ir pielēmuši beigt čakarēties ar Krieviju, panāktu 10 reizes vairāk nekā visi ANO un Zeļenska pūliņi kopā.

Ķīnas glumā pozīcija balstā ekonomiskajās interesēs, ar ASV pozīciju viņiem viss ir skaidrs, ar Eiropu viņi vēl tā kā mēģina to Ukrainu dalīt, lai Putins izietu sveikā. Ja Eiropa nostāsies pozā tāpat kā ASV, tad arī Ķīna to Putinu uzmetīs. Putins Ķīnai patīk kā autoritatīvs līderis, bet ja pastāvēs risks, ka atbalstot Putinu Ķīna var izāģēt savai ekonomikai, tad vieglāk būs palīdzēt varas maiņai uz citu līderi Krievijā, nekā zaudēt Rietumu tirgus un tehnoloģijas.

Pat šāds scenārijs saglabā to, ka nosacītā Krievija paliek savās robežās, vienkārši jaunā vara slēdz līgumus ar attiecīgajiem interesentiem. Erdogans arī nav mūžīgs un vienā brīdī viņa vietā var nākt kāds jaunāks kadrs ar piezemētākām ambīcijām.

Mūsdienās sākt pasludināt jaunas valstis un dabūt tam starptautisku atbalstu ir baigais čakars, itsevišķi šādos strīdīgos reģionos, jo dienas beigās lielvalstis ir savstarpēji atkarīgas, tāpēc vieglāk ir robežas nebīdīt, bet strādāt ar politiku un ekonomiku kā to dara Ķīna.

Reālākais scenārijs, ko redzu ir ka Krievija paliek savās robežās, bet tā kā pēc šī kara Krievija vairs nebūs "2. armija pasaulē", tie paši turki un ķīnieši vienkārši paplašinās savas interešu sfēras saslēdzot sev labvēlīgus līgumus ar Krieviju par padziļinātu sadarbību ar konkrētajiem reģioniem. Un krieviem jau arī nekas cits arī neatliks, jo Eiropa un ASV jau tad tiešām vairs neglābs.

Krievu problēma šajā karā ir tā, ka viņi karo viduslaiku stilā, kolonizējot caur spēku, kamēr visas pārējās lielvalstis jau kopš 2. pasaules kara kolonizē tikai caur ekonomiku. Amerikāņi šad tad pabīda kādu specoperāciju, bet arī tas ir tikai daļa no biznesa plāna, kas ir aizmugurē šai specoperācijai. Kā pareizi norādīja viens krievu ekonomists, kad viņam urrā patrioti pārmeta, ka redz ASV tak visu laiku kaut kur iebrūk - ASV nevienā no šīm operācijām sev nav pievienojusi nevienu zemes pleķi, atšķirībā no Krievijas, kas pateicoties Putinam šobrīd pat nevar iziet no specoperācijas, jo pasludinājusi LDNR par Krievijas teritoriju.

Jā, bet tas ir jautājums vai būs pietiekami liels centrbēdzes spēks pašā Tatarstānā un Ķīna pietiekami ātri noreaģēs. Maskava ir pietiekami efektīvi strādājusi uz to lai novērstu kaut kādas neatkarības kustības reģionos, līdz ar to tāda stabīla dalīšanās var notikt tikai gadījumā ja Maskava pārāk ielgi ievilks karu, attiecīgi zaudējot spēka struktūru resursus dalīšanās apspiešanai, vai arī ja Kremļa klani pārāk aizrausies ar krēslu dalīšanu varas tranzīta laikā.

Attiecībā uz Ķīnu - viņu interesēs nav dalīta Krievija, viņi ir pozicionējuši, ka ievēro valstu suverenitāti, līdz ar to tiešā veidā viņi teritorijas neņems, drīzāk vienosies ar Krievijas varu par kārtējo īri uz 99 gadiem. Ķīna, cik zinu, nav atzinusi nevienu no Krievijas valstiskajiem veidojumiem un nedomāju, ka viņi plāno mainīt savu stratēģiju.

Mazas valsteles ir bardaks starptautiskajās attiecībās un vieglāk strādāt ar kaut kādu vienojošu valdību, nevis vietējiem cariem. Attiecīgi pat ja Krievijā sāksies jukas, ārējie spēki ir ieinteresēti to kluci turēt kopā vismaz tik ilgi, kamēr kādas mazās valsteles cars piedāvā labāku darījumu.

Šeit laikam jāizdala ko katrs saprot ar Krievijas sadalīšanos - daudzi domā, ka Krievija varētu sadalīties sīkās patstāvīgi dzīvojošās valstelēs, bet es tādam scenārijam īsti nepiekrītu. Reālākais variants būs, ja vadoņa nomaiņas gaitā izcelsies kaut kādi kašķi starp iesaistītajām pusēm un minētās puses uz laiku izveidos savas nosacīti neatkarīgas teritorijas, kuras pēc kāda laika atkal apvienosies lielākā masā. Tā pati Čečenija uz laiku var "atdalīties" no Krievijas, ja Maskavā nespēs uztaisīt plūdenu varas tranzītu un nodrošināt Čečenijas izdevumu segšanu.

Krievijas lielie resursu krājumi arī ir lielākais traucēklis tās valsts attīstībai, jo attīstības vietā visi mēģina dalīt lielo piķi. Ja vadošie nespēs vienoties par naudas sadali, tad visādas Piedņestras un Osetijas pašas pievienosies atpakaļ Gruzijai un Moldovai, un Baltkrievija neies nekādā savienotajā valstī.

Krievijas problēma, neskaitot jau sākto karu, ir tieši nespēja vienoties par naudas sadali un ja nebūs naudas, tad visi ģeopolitiskie projekti būs izmetami miskastē.

Kā šī valsts var nomirt? Vienkārši izmirstot un zaudējot attīstības potenciālu. Dzimstība Krievijā pie viņu naftas un gāzes ir pilnīgā grīdā, kā arī pateicoties karam visi spējīgie kadri dodas prom. Ar atlikušo vati jau vairs komunismu neuzcelsi. Tie paši arābi ir sapratuši, ka naftas un gāzes nauda ir jāiegulda vispirms jau nākotnē un tikai tad jahtās un zelta podos, savukārt krievi vispirms domā par jahtām un zelta podiem, tad par ģeopolitiku (lai ir uz kurieni naudu izvest), tad par propogandu, tad par militāro "veļičiju" un tikai tad par nākotni.

Šeit laikam jāizdala ko katrs saprot ar Krievijas sadalīšanos - daudzi domā, ka Krievija varētu sadalīties sīkās patstāvīgi dzīvojošās valstelēs, bet es tādam scenārijam īsti nepiekrītu. Reālākais variants būs, ja vadoņa nomaiņas gaitā izcelsies kaut kādi kašķi starp iesaistītajām pusēm un minētās puses uz laiku izveidos savas nosacīti neatkarīgas teritorijas, kuras pēc kāda laika atkal apvienosies lielākā masā. Tā pati Čečenija uz laiku var "atdalīties" no Krievijas, ja Maskavā nespēs uztaisīt plūdenu varas tranzītu un nodrošināt Čečenijas izdevumu segšanu.

Krievijas lielie resursu krājumi arī ir lielākais traucēklis tās valsts attīstībai, jo attīstības vietā visi mēģina dalīt lielo piķi. Ja vadošie nespēs vienoties par naudas sadali, tad visādas Piedņestras un Osetijas pašas pievienosies atpakaļ Gruzijai un Moldovai, un Baltkrievija neies nekādā savienotajā valstī.

Es arī no krieviem negaidītu nekādu nožēlu. Ja karš aizies šķērsām viņi novāks esošos vadoņus un ar jauniem vadoņiem gatavosies nākamajam karam. Krievijas kontekstā ar varas maiņu tiek saprasts process, kad viens elitārs un vardarbīgs grupējums nomaina otru, mēs visticamāk uz lidojošiem auto ātrāk pārsēdīsimies nekā krievi atradināsies no feodālisma.

Pa lielam šobrīd diskusija ir tikai par to cik noplicināta būs Krievija pēc šī kara un cik daudz laika vajadzēs lai atkal uzaudzētu uzbrukuma potenciālu. Pat Krievijas sadalīšanās, iespējamie pilsoņu kari un viss pārējais ir tikai procesa daļa, nāks jaunais cars, apvienos sadalītos reģionus un dragās tālāk. Mūsu interesēs ir lai viņi turpmākās desmitgades pavada karojot savā starpā nevis meklējot piedzīvojumus pie kaimiņiem.

Šajā kontekstā kaut kur vecajā Eiropā pavīdēja doma sakarā ar ieroču došanu Ukrainai - kam tad mēs tos ieročus ražojām un krājām ja ne karam ar Krieviju?

Mēs jau redzam tikai oficiālos zaudējumus, ko pēc kaut kādas metodikas apraksta ukraiņi. Realitātē visādi triecieni pa armijas bāzēm un dzīvā spēka koncentrācijām pat īsti neskaitās jo hvz cik tur tajā kopmītnē to krievu bija. Pa redzamākajiem kapiem staigājot kaut kādi žurnālisti vien ir salasījuši 50K jaunu kapavietu, tas neskaitot vēl tos, kas kaut kur sapakoti gaida savu izsūtīšanu uz dzimteni, gan tos, kuri skaitās "pazuduši bez vēsts" jo neviens viņus nesavāc vai arī nav palicis ko savākt.

Otra lieta, kas glābj krievus no "Ziemas kara" rezultātiem ir mūsdienu medicīna, jo mūsdienās salīdzinoši mierīgi velk ārā no traumām, kas tajā laikā nebūtu savienojamas ar dzīvību, jautājums tik paliek par to vai tas sakropļotais kareivis atgriežoties normālā dzīvē labāk negribēs būt miris.

Un tas viss neskaitot vēl runas par to, ka tās 5 minūtes tajā pasākumā runāja Putina dubultnieks. Tā teikt diezin vai cilvēks, kurš iepriekšējā dienā sniedza gandrīz 2 stundas garu uzrunu pārbaudītām amatpersonām atrodoties vismaz 20-30 metru attālumā nu klausītājiem, tagad rāpsies uz skatuves lai kaut ko stāstītu nepārbaudītam pūlim.

Prigožins tak uz visiem apvainojies, viņu jau nevar laist vienā zālē ar ģenerāliem

Kadirovs savukārt esot aizlidojis uz siltajām arābu zemēm (vai vismaz viņa lidmašīna)

Pēc vakardienas uzrunas un pašu Zpatriotu komentāriem par minēto uzrunu, vairāk gan izskatās ka noskaņojums tajā frontes pusē vairāk velk uz "vsjo hu*ova, vsjo propalo". Pat ja pieļaujam, ka krievi uztaisītu kodolizmēģinājumu, ar to šobrīd jau ir par maz un par vēlu. Zpatrioti uzskata, ka arī mobilizācija jau vairs neko nedos, kaut gan apamaksātie propogandisti kliedz, ka mēs tūlīt n-tos miljonus uz fronti nosūtīsim. Kāda tik vairs no tā jēga, ja tehnikas nav un rūpniecība iznīcināta.

Īsumā, ārpus oficiālās propogandas, skats uz notiekošo tajpusē dzīvojojošiem samērā drūms - uzvaru nav, pat ja ieņems Bahmutu, tas neko vairs neizteiks, Zārki no frontes nāk uz urrā atpakaļ, vadonis izrādās senils pensionārs, bet činovņiki turpina dzīvot sev neko neatsakot.

Es šobrīd vairāk skatos uz to, ko darīs Ķīna - Krieviju iekšēji resursi vairs nevar izglābt, bet ja Ķīna iesaistītos, tad vēl varētu runāt par to, ka krievi varētu paturēt jau iekarotās teritorijas. Ja Ķīna kara gadadienā piedāvās savu miera formulu, ka krieviem ir jāatkāpjas no Ukrainas, tad principā jau ir vienalga cik viņi tur plāno mobilizēt.

Es vēl šo klausoties iedomājos par krievu lielo biznesu, kas vēl pāris nedēļas atpakaļ bija pasūtījis valsts domi trīs mājas tālāk sakarā ar valsts vēlmi piesavināties tā paša lielā biznesa peļņu. Visi zin, ka ekonomika ir di*sā, visi labi saprot, ka valstij būtu kaut kas radoši jādomā ekonomiski vai speciāloperacionāri, bet tā vietā Putins iznāk tribīnē un pasaka ka viss pēc plāna, zaudējumu nav. Biznesa vide noteikti jau kravā čemodānus vai arī organizē valsts apvērsumu, jo nu savādāk skats uz nākotni ir samērā bezcerīgs. Labi, zāles saturam nav ko zaudēt, viņi ir daļa no sistēmas, bet visiem ārpus zāles esošajiem pēc šādas uzrunas ceļās nevis patriotisms bet pistole pie galvas.

Tikko noklausījos Putina uzrunu, gandrīz pat visu. Rezumē - Krievija izstājas no līguma par kodolieroču kontroli. Tas arī principā viss. Visa pārējā gandrīz pusotra stunda tika veltīta tam lai paraudātu par ļaunajiem rietumiem un ASV, un palielītos ar sazīmētajiem ekonomiskajiem datiem. Nekāda ekšena, nekādu papildus mobilizāciju vai kara pieteikumu.

Principā pēc šīs uzrunas elites ārā ejot visticamāk spriež nevis par runas saturu, bet gan to, ko un kad liks Putina vietā, jo tajā penterī vismaz es nedzirdēju neko tādu kā dēļ vajadzētu turpināt karu un atbalstīt Putinu kā tādu - tikai tīru pensionāra fantāziju apkopojumu par aizgājušo jaunību.