Eiropas Komisijas (EK) ierosinātā ārkārtas intervence Eiropas enerģijas tirgos, lai risinātu dramatisko cenu kāpumu, ir atbalstāma, taču vērtējama piesardzīgi, aģentūrai LETA norādīja banku analītiķi.
Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš aģentūrai LETA pauda, ka tuvākie seši mēneši gan Latvijā, gan Eiropā būs ļoti izaicinoši un ir svarīgi mazināt energoresursu cenu straujā kāpuma negatīvās sekas ekonomikā. Tomēr variantu nav daudz.
Kā norādīja Āboliņš, daļu finanšu sloga uz sevi var paņemt budžets, taču augstas inflācijas un augošu procentu likmju apstākļos budžeta iespējas ir mazākas nekā, piemēram, Covid-19 pandēmijā.
Viņaprāt, otra iespēja ir skatīties uz administratīviem un likumdošanas instrumentiem, jo ir skaidrs, ka enerģijas tirgus deficīta un konkurences trūkuma apstākļos šobrīd nesniedz optimālu rezultātu. Āboliņš gan uzsvēra, ka straujas izmaiņas tirgus mehānismā var izraisīt arī negatīvas un nevēlamas sekas.
"Vidējā termiņā enerģijas krīzi Eiropā atrisinās tikai investīcijas atjaunojamo energoresursu ražošanā un alternatīvu energoresursu piegādātāju atrašanu. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai šie pasākumi nemazinātu motivāciju investēt atjaunojamos resursos," norādīja Āboliņš, piebilstot, ka svarīgi ir atrast līdzsvaru starp īstermiņa prioritāti - mazināt finanšu slogu ekonomikai, un ilgtermiņa mērķi - palielināt investīcijas atjaunojamo energoresursu ražošanā. "EK priekšlikumi risini īstermiņa mērķi, bet ietekme uz ilgtermiņa prioritātēm nav skaidra," pauda Āboliņš.
Kā aģentūrai LETA norādīja "SEB bankas" makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis, tas, ka EK ir bijusi operatīva un pietiekami savlaicīgi reaģē uz notiekošo ir atbalstāms un vieš cerības, ka varēs samazināt nelabvēlīgo svārstību amplitūdu.
"Noteikti, ka piedāvātie pasākumi nesniedz nekādas garantijas, ka tie spēs pilnībā atrisināt situāciju, kas katrā tirgū tomēr ir atšķirīga, no kā arī izrietēs pasākumu efektivitāte," pauda Gažpuitis. Viņš arī uzsvēra, ka EK ierosinājums netiks uztverts viennozīmīgi un bez lielas sajūsmas, īpaši no enerģijas ražotāju puses, bet šādos apstākļos intervence ir attaisnojama.
Kā skaidroja Gašpuitis, tas, cik lielā mērā šie pasākumi ir īstenojami Latvijā noteikti tik vērtēts, bet pieļaujams, ka diskusijām par iestrādēm jau vajadzētu būt. Priekšlikumi nav negaidīti un daudzus vairākas valstis jau aktīvi īsteno, piemēram, attiecībā par virspeļņas aplikšanu nodokļiem. "Visticamāk, ka konkrētības līdz vēlēšanām būs maz," norādīja Gašpuitis.
Viņš arī uzsvēra, ka būtiskākais, ka šie pasākumi nostrādā lielākajās Eiropas ekonomikās, kas var mazināt stresu un svārstības enerģijas tirgū un attiecīgi arī stabilizēt Latvijas ekonomikas perspektīvas tuvākā pusgadā.
"Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš aģentūrai LETA norādīja, ka šobrīd Eiropā elektrības cenas būtiski pārsniedz vidējās elektrības ražošanas cenas, jo cenām jābūt pietiekami augstām, lai segtu izmaksas dārgākajiem ražotājiem, kuru līdzdalība tirgū ir nepieciešama, lai nosegtu enerģijas pieprasījumu.
Kā piemēru Strautiņš minēja, ja 90% nepieciešamās enerģijas kādā dienā var piegādāt vēja un ūdens elektrostacijas, kuru kopējās izmaksas ir ap 50 eiro par megavatstundas (MWh) un mainīgās izmaksas tuvu nullei. Atlikušie 10% jānodrošina gāzes elektrostacijām, kurām tikai mainīgās izmaksas vien, strādājot kondensācijas režīmā jeb ražojot tikai elektrību, ir gāzes cenas par MWh reizinātas apmēram ar divi - konversijas zudumi ir ap 40%, plus vēl citi izdevumi. Savukārt gāzes cenas Eiropā svārstās ap 200 eiro par MWh.
Strautiņš uzsvēra, ka iespēja pārdot elektrību par 400 eiro par MWh ir ļoti izdevīga atjaunojamo resursu jaudu īpašniekiem, jo tā tālu pārsniedz cenu, ar kuru viņi rēķinājās, veicot investīcijas. Viņš skaidroja, ka 50 eiro ir tipiskas vēja elektrostaciju izmaksas visā dzīves ciklā, ieskaitot investīcijas.
"Acīmredzot, EK ir izdarījusi secinājumu, ka cenas griesti 180 eiro par MWh ir pietiekami augsti, lai atjaunojamo energoresursu jaudas turpinātu augt. Ir grūti tam nepiekrist," pauda Strautiņš, norādot, ka apmēram 400 eiro par MWh nav ilgtspējīgs cenu līmenis un nākotnē tas būs daudz zemāks.
Strautiņš uzsvēra, ka neviens saprātīgs vēja staciju investors necer ne uz 400, pat ne uz 180 eiro vidējo cenu nākotnē, tā, drīzāk, būs mērāma desmitos, nevis simtos eiro. Šobrīd notiekošais vienkārši ir necerēta veiksme, norādīja Strautiņš, piebilstot, ka enerģētikas sektorā pret šo EK priekšlikumu būs protesti, bet to būtu grūti saukt par nesaprātīgu.
"Ja par šādu kārtību vienosies Eiropas līmenī, tad lēmumi darbosies arī Latvijā, nav nekādu šaubu. Lai gan priekšvēlēšanu laikā Latvijā ir daudz sakāpinātas retorikas par enerģētisko neatkarību, Latvija ir daļa no lielākas sistēmas," pauda Strautiņš.
Viņš norādīja, ka šādu lēmumu ietekme Latvijā būs diezgan līdzīga kā Eiropā kopumā. Atjaunojamo energoresursu jaudu daļa Latvijā ir lielāka, tāpēc šādi noteikumi attieksies uz lielāku patērētās enerģijas daļu. Turklāt lielākā ietekme būtu uz AS "Latvenergo", kas ir pārliecinoši lielākais efektīvo un lēto jaudu pārvaldītājs Latvijā.
"Šī uzņēmuma peļņa būs mazāka, tātad arī dividendes valstij, taču valstij savukārt mazāk vajadzēs tērēt naudu no budžeta enerģijas patērētāju atbalstam. Citiem vārdiem, mainīsies Daugavas HES radītās superpeļņas pārdales mehānisms," pauda Strautiņš piebilstot, ka ļoti iespējams, patērētāju atbalstīšanā būs pienākums iesaistīties arī mazāko atjaunojamo energoresursu jaudu īpašniekiem.
Savukārt "Swedbank" galvenās ekonomistes vietas izpildītāja Agnese Buceniece aģentūrai LETA pozitīvi vērtēja to, ka EK meklē koordinētus risinājumus Eiropas enerģijas tirgu cenu nomierināšanai. Viņa uzsvēra, ka šobrīd atrast nesāpīgus risinājums ir ļoti sarežģīti vai pat gandrīz neiespējami, tāpēc jāmeklē mazāk sāpīgie varianti.
"Elektroenerģijas patēriņa ierobežošana pīķa stundās, manuprāt, ir labs virziens, lai gan tas ne vienmēr palīdzēs. Piemēram, mēnesi iepriekš pīķa stundā "NordPool" elektroenerģijas cena Latvijai sasniedza 4000 eiro par MWh un, kā es saprotu, būtisks iemesls bija piedāvājuma trūkums," norādīja Buceniece.
Viņa skaidroja, ka tas tikai apstiprina to, ka Baltijas valstīm ir jāinvestē elektroenerģijas ģenerācijas jaudu palielināšanā. Tas prasa laiku un lielas investīcijas, bet jau šobrīd agrīnā fāzē ir dažādi projekti, kas paredz atjaunojamo energoresursu izmantošanu.
"Bažas rada piedāvājums noteikt ieņēmumu griestus tādiem elektroenerģijas ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, jo ieņēmumu ierobežošana mazinās naudas apmēru, kas tiktu novirzīts tik ļoti nepieciešamajām investīcijām atjaunojamo energoresursu izmantošanā un kavēs šādu projektu ieviešanu," pauž Buceniece, piebilstot, ka tas savukārt nozīmē ilgāku atkarību no šobrīd nesamērīgi dārgās gāzes.
Viņa arī norādīja, ka tajā pašā laikā šis risinājums ir labāks nekā energoresursu cenu griestu noteikšana, no kā šobrīd EK ir atteikusies. Buceniece pauž, ka cenu griesti slāpētu cenu signālus, kas motivē patēriņu mazināt.
Joprojām Eiropā ir aktuāls dabas gāzes pietiekamības jautājums, tāpēc pieejamais resurss ir jāizmanto taupīgāk nekā iepriekš un patēriņš jāmazina.
"Attiecībā uz ieņēmumu griestiem ražotājiem, bez detalizētākiem aprēķiniem uzreiz ir grūti teikt, cik būtiski noteiktais 180 eiro par MWh atskaites punkts palīdzētu Latvijas enerģijas patērētāju rēķinu mazināšanai. Man arī pagaidām nav skaidrs, kāds tieši būtu rēķinu mazināšanas ieviešanas mehānisms, jo arī te ir svarīgi saglabāt motivāciju patēriņu mazināt," pauž Buceniece.
Jau ziņots, ka EK ierosinājusi ārkārtas intervenci Eiropas enerģijas tirgos, lai risinātu dramatisko cenu kāpumu.
Tostarp EK rosina pienākumu samazināt elektroenerģijas patēriņu vismaz par 5% atlasītās maksimumcenas stundās, ieviest pagaidu ieņēmumu griestus 180 eiro par MWh apmērā "inframargināliem" elektroenerģijas ražotājiem - tehnoloģijām ar zemākām izmaksām, piemēram, atjaunīgajiem energoresursiem. Ieņēmumus, kas pārsniedz griestus, iekasēs dalībvalstu valdības un izmantos, lai palīdzētu enerģijas patērētājiem samazināt rēķinus.
Savukārt trešais rosinājums paredz pagaidu solidaritātes iemaksu no virspeļņas, kas gūta no darbībām naftas, gāzes, ogļu un rafinēšanas sektoros, uz ko neattiecas inframarginālo ieņēmumu griesti.
