SKDS aptaujas* dati rāda, ka 77 % Latvijas iedzīvotāju mājsaimniecībā ir automašīna, motocikls vai motorollers, tādēļ regulāra motoreļļas maiņa ir neatņemama apkopes sastāvdaļa.
Taču tikai retais aizdomājas, ka izlietota motoreļļa kļūst par bīstamiem atkritumiem, kas var piesārņot augsni, ūdeni un gaisu, kā arī radīt nopietnus riskus cilvēku veselībai. Lai pieņemtu pareizo lēmumu, ko iesākt ar izlietoto motoreļļu, svarīgi zināt septiņas lietas par motoreļļu un tās nodošanu pārstrādei – no atbildības likuma priekšā un izplatītākajām kļūdām līdz drošiem nodošanas veidiem.
Latvijā ik gadu tiek pārdotas aptuveni 15 000 tonnu smēreļļu, tostarp motoreļļas, taču pārstrādē nonāk vien apmēram puse no šī apjoma. Lai pievērstu uzmanību izlietotās motoreļļas pareizai apsaimniekošanai, no 10. septembra līdz 10. novembrim visā valstī notiek kampaņa “Nodod motoreļļu, pirms tā nodod tevi!”. Tās laikā iedzīvotāji, autoservisi un zemnieku saimniecības var ērti un bez maksas nodot pārstrādei izlietoto motoreļļu. Kampaņu īsteno videi kaitīgo atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes uzņēmums “Oil Recovery” sadarbībā ar “Latvijas Zaļo punktu”, “Eco Baltia vide”, “Inter Cars Latvija”, platformu “Motointegrator” un “Amserv Rīga”.
1. Kas īsti ir atstrādātā motoreļļa?
Par atstrādātu motoreļļu, kas plašāk pazīstama ar svešādo apzīmējumu otrabotka, dēvē izlietotu motoreļļu pēc tās darba cikla. Ar šo vārdu saprot naftas vai sintētiskas bāzes eļļu, kas ekspluatācijas laikā ir ķīmiski un mehāniski degradējusies un piesārņota ar piedevu sadalīšanās produktiem, sodrējiem, metāla nodiluma daļiņām, kā arī degvielas, antifrīza un ūdens piemaisījumiem. Termins lietots attiecībā uz eļļām no iekšdedzes dzinējiem (autotransports, lauksaimniecības un kuģu tehnika), transmisijām un industriālajām iekārtām.
2. Motoreļļa ir bīstamie atkritumi
Izlietotā motoreļļa satur ķīmiskas piedevas un citu vielu maisījumus, kas var nopietni kaitēt videi un cilvēku veselībai. Ja eļļa nonāk augsnē vai ūdenī, piesārņojums ir ilgstošs. Ja to sadedzina neatbilstošās krāsnīs, rodas toksiskas emisijas. “Lielākā problēma nav eļļas izlīšana vidē, kas, visticamāk, notiek reti, bet gan tās dedzināšana neatbilstošās krāsnīs, radot gaisa piesārņojumu un veselības riskus cilvēkiem,” norāda “Latvijas Zaļā punkta” direktors Kaspars Zakulis.
3. Par motoreļļas nodošanu pārstrādei atbildīgs tas, pie kura eļļa rodas
Princips ir vienkāršs: ja izlietotā motoreļļa rodas mājās vai saimniecībā, par tās nodošanu pārstrādei atbild īpašnieks. Ja eļļu maina autoservisā, par tās pareizu nodošanu atbildību vajadzētu uzņemties servisam. Arī tirgotājiem jānodrošina eļļas savākšanas mehānisms, sadarbojoties ar ražotāju atbildības sistēmām (RAS). Diemžēl tieši šajā ķēdes posmā bieži rodas traucējumi – nepilnības normatīvajos aktos mazina izsekojamību auto servisos uzkrātajām motoreļļām, līdz ar to motoreļļas burtiski aizplūst garām oficiālai videi kaitīgo atkritumu apsaimniekošanas sistēmai un draud nonākt vidē.
4. Motoreļļas nodošana pārstrādei ir vienkārša un pieejama
Latvijā ar tehnisko eļļu savākšanu un pārstrādi nodarbojas trīs licencēti uzņēmumi, kas nodrošina tās drošu savākšanu un pārstrādi. “Oil Recovery” rīkotās kampaņas laikā to iespējams nodot vairāk nekā 40 šķiroto atkritumu laukumos visā Latvijā (to saraksts pieejams vietnē www.oilrecovery.lv sadaļā “Pakalpojumi”, “Atstrādātās motoreļļas nodošana”).
Ja eļļas apjoms pārsniedz 100 litru, to var pieteikt bezmaksas savākšanai no adreses. Pēc nodošanas pārstrādei tiek izsniegts oficiāls apliecinājums par atbilstošu apsaimniekošanu.
5. Kā izvairīties no kļūdām?
Lielākās kļūdas ir izlietotās motoreļļas nepareiza uzglabāšana un citu vielu piejaukšana. Eļļa jāuzglabā slēgtos traukos vai mucās, lai tā nevarētu nonākt vidē, kā arī lai neizlīst pārvadāšanas laikā. Uzkrātajai motoreļļai nedrīkst pievienot citus ķīmiskus maisījumus, piemēram, dzesēšanas šķidrumu, jo tas var padarīt eļļu nepārstrādājamu. Neliels ūdens piejaukums parasti nav kritisks, jo pārstrādes procesā to var neitralizēt, taču labāk no tā izvairīties. Tāpat vienmēr nepieciešams pārliecināties, ka videi kaitīgo atkritumu savācējam ir licence. Tas samazina risku, ka izlietotā eļļa varētu nonākt nelegālā apritē un nodarīt kaitējumu videi.
6. Pārbaudi, ko dara tavs serviss!
Godīgs autoserviss var uzrādīt līgumu ar licencētu atkritumu apsaimniekotāju un izsniegt dokumentu, kas apliecina izlietotās eļļas nodošanu pārstrādei. Ja eļļas maiņas cena šķiet aizdomīgi zema, tas var būt signāls, ka utilizācija netiek veikta atbilstoši. “Visvairāk akmeņu ir autoservisu dārziņā – daļa darbojas pelēkajā zonā, un to ir grūti kontrolēt. Tāpēc klientam ir tiesības jautāt un pārliecināties, kā viņa automašīnai nomainītā eļļa tiek apsaimniekota,” uzsver Kaspars Zakulis.
7. Kā tiek pārstrādāta motoreļļa?
Savāktā eļļa tiek nogādāta pārstrādes uzņēmumā, kur tā tiek pakļauta pirmsapstrādei. Vispirms veic mehānisku filtrēšanu, lai atdalītu smagās frakcijas, piemēram, smiltis un skaidas. Nākamajā posmā materiālu atdala no ūdens, izmantojot sildīšanas un ķīmiskās apstrādes metodes. Pēc šī procesa tiek iegūta attīrīta motoreļļa, kas piemērota turpmākai pārstrādei naftas pārstrādes uzņēmumos. Tālāk ir divas iespējas: no šī materiāla var ražot jaunas bāzes eļļas vai sertificētu degvielu, pielietojot vakuumdestilācijas, krekinga vai filtrēšanas tehnoloģijas. No bāzes eļļām tiek ražotas jaunas tehniskās eļļas, savukārt iegūtā degviela tiek izmantota kā enerģijas avots — piemēram, kuģu industrijā vai apkures sistēmās. Visu procesu veic, ievērojot vides aizsardzības prasības, un tas tiek stingri kontrolēts valsts līmenī. Lai uzņēmums drīkstētu ražot naftas produktus, tam ir jābūt sertificētam saskaņā ar Eiropas Savienības vienoto REACH regulējumu.
* Aptauju “Atkritumu šķirošanas paradumi” pēc “Latvijas Zaļā punkta” pasūtījuma veicis pētījumu centrs SKDS, 2024. gada novembrī un decembrī aptaujājot 1003 Latvijas iedzīvotājus 18–75 gadu vecumā.




























































kurš maina sev to zampu ik pa 5kkm, ir 6x kaitīgāks par to,kurš iekļaujas (ražotāja noteiktajos..) 30kkm.
Protams, ka tieši "iedzīvotājam" ir jāpārbauda autoservisi. Ja kāds nepārbauda, Valstij uzreiz vajadzētu pārbaudīt, kas par lietu.Drīzumā tiks atjaunots arī polipolicista Palīga statuss un varēs pieteikties uz ieņēmēja Vietnieku pašā ieņēmumu dienestā.
Aptauja laikam (kārtējoreiz) tikusi veikta kādas atkritumvietas tiešajā tuvumā.Vajadzētu pieņemt Likumu, ka uzdot visiem 18gadīgajiem vismaz reizi mēnesī visiem reizē iesniegt datus par apsēklošanās šķidruma izlietojumu, bet 75grādīgajiem izrakstīt kvīti par urinnēšanu/gultā.
30k ir ražotāju mārketinga sūds, lai kompānijām, kas ņem uz līzinga, parādītu mazas ekspluātācijas izmaksa. Ja mainā pēc 30k, tad nākamais īpašnieks motoru var izmest. Protams ne jau pirmajos 5 gados un pirmajam īpašniekam tas baigi netraucē. 10k vai 15k ir max intervāls.
(ja viņš nav lohs) varētu sava tā suudamotora aizsardzību "uzlabot" arī pie 30k intervāla.Ja vien viņam būtu sajēga. Gandrīz visi (maz)lietotie no ārzemēm nākušie auto ir savos pirmajos 200k braukuši ar šo te 30k intervālu.
Bet (protams),diez vai ir vērts vispār runāt.Vienīgais, ko neviens tas noderīgais (vai pārgudrais) idiots nevarētu apgāzt- ka jebkurš saīsināts šķidrumu maiņas intervāls tiešām rada vairāk atkritumu, nekā jebkurš pagarinātais.
Nerunājot pat par to, kādu reālu postu nodara nojāta auto "iesmērēšana" kādam nākamajam īpašniekam.Kuram nav ne lieku līdzekļu, ne vispār sajēgas par tā hlama uzturēšanu,Un kurš visbiežāk to pārdod vēl tālāk vēl nojātākā stāvoklī un kādam loham ar vēl mazāku saprašanu.Un tā pa riņķi, ejam uz vispārējo degradāciju.
Ok. Turpini mainit pie 30 un pēc tam raudāt par to, ka motors sūds, ražotāji lohi utt.