- To taču jūs atzīsit, ka toreiz bija labāki laiki nekā šodien!
-Iespējams.
-Nevis iespējams, bet noteikti! Mums bija kārtība, stavila valūta, nebija bezdarbnieku, toties bija uzplaukusi ekonomika, un mēs bijām cienījama tauta. Vai varbūt jūs to arī negribat atzīt?
-Tur nav ko iebilst.
-Nu lūk! Un kas mums ir šodien?
-Nekārtība, pieci miljoni bezdarbnieku, uz blēdībām balstīta ekonomika, un mēs esam karā uzvarēta tauta, - es atbildu.
Heinrihs ir apmulsis. Viņš nebija domājis, ka tik viegli dabūs savu taisnību. - Nu lūk, - viņš atkārto. - Šodien mēs sēžam mēslos, bet toreiz mēs peldējām taukos. Secinājumus taču jūs arī varēsit izdarīt, vai ne?
- Neesmu par to pārliecināts. Kādi tad tie būtu?
- Tas taču ir ārkārtīgi vienkārši! Mums atkal vajadzīgs ķeizars un pieklājīga nacionālā valdība!
- Stop! - es iesaucos. - Jūs kaut ko esat aizmirsis. Jūs esat aizmirsis svarīgos vārdiņus "tāpēc ka". Taču ļaunuma sakne ir tieši tur. Tas ir cēlonis tam, ka šodien miljoniem tādu kā jūs staigā, snuķus sacēluši, un taurē šādas muļķības. Vissvarīgākie ir mazie vārdiņi "tāpēc ka".
- Kā tā? - Heinrihs neizpratnē jautā.
- Tāpēc ka! - es atkārtoju. - Vārdiņi "tāpēc ka'. šidien mums ir pieci miljoni bezdarbnieku, inflācija, un mēs esam uzvarēti, tāpēc ka pirms tam mums bija jūsu mīļotā nacionālā valdība! Tāpēc ka šī valdība savā lieluma mānijā uzsāka karu! Tāpēc ka tā šo karu zaudēja. Tēpēc mēs šobrīd esam dimbā! Tāpēc ka valdībā bija jūsu mīļotie āmurgalvas un uniformās ģērbtās marionetes. Un, lai mums klātos labāk, nebūt nav jādabū viņi atpakaļ, bet ir jāgādā, lai viņi nenāktu atpakaļ, tāpēc ka citādi šie mūs atkal ieraus karā un mēslos.
Remarks. Melnais Obelisks. Par Vāciju 20. gados.