Ko nu tagad tirs kā Zariņa govs. “Lauku vīriņš” savā stāstā esi pats, neprotot pārkārtoties tā, lai netraucētu citiem. “šausmīgi, briesmonis…” - tukša tiršana - tev vienkārši izskaidroju, par kādu savu CSN pārkāpumu, traucējot citus saņēmi tūlītēju nosodījumu no tā, kam traucēji. Interesanti, ka tagad dziedi citu dziesmu: “man ir gan zināmas iemaņas un prakses lai pārvietotos bez nepārtrauktas skaidrošanās ar kādu”… Bet tieši TU sūdzējies, ka TEV nepatika skaidrošanās par TAVU manevru. 

Un varu atkārtot vēlreiz - tādu, kā tu, kas pārkārtojas pēc savas personīgās priekšrokas, netrūkst. Es neskaidrojos ne ar katru, ne piekto, ne desmito (ДДД), bet tikai izskaidroju situāciju, kurā tu līdz šim brīdim jūties apdalīts, lai gan esi prasts CSN sīkpārkāpējs, kas vienkārši neciena citus. 

“Izdabāt man…”

Laicīgi, tas ir tā, lai varētu pārkārtoties, iekļaujoties plūsmā, netraucējot citiem. Nevis pēdējā brīdī kādam nogriezt ceļu, jo dikti vajag. 

Interesanti, kā tagad pārmet citiem, ka ir nemākulīgi, ja viss sākās ar to, ka sūdzējies, ka esi nolamāts par nemākulīgu un traucējošu pārkārtošanos. 

Jā, tieši tā - dzīvē to sauc par aprobežotību. Redzēt tikai savu taisnību un nespēt atzīt, ka esi nekaunīgi pārkāpis CSN, par ko tiki norāts un izdomāji publiski vēl pasūdzēties.

“Lidostas viadukts piekļaujasJūrmalas šosejai Kalnciema ielas galā un kur ir Lielirbes iela?” - starp šiem krustojumiem ir 800m - acīmredzot Norvēģijā neesi iemācījies, ko uz 3-4 joslu ceļa nozīmē LAICĪGI ieņemt joslu. 

Ak… tātad no lidostas viadukta pa 1. mauci, labi zinot, ka jānogriežas pa kreisi un tikai tad jau tur kur tā kļūst par 2. attapies? Un ja attopas un dkti vajag. tad CSN vairs nav spēkā. Skaidrs…

“Un man nav aizliegts domāt, ka mašīna, kas brauc 20 metrus aiz manis, vienā ātrumā ar mani iebrauks joslā, kurā patlaban vēl  atrodos es aiz manis, nevis centīsies pirms luksafora pie kura stāv citi auto, paātrināties, apsteigt mani, aizgriezties man priekšā, patraucējot man veikt manevru un tad vēl bremzēt lai neatdurtos pret pie luksafors stāvošajiem.”

Ak… viss cepiens par to, ka kāds tev varētu pielīst priekšā, jo… pats vēlies kādam pielīst priekšā. Posmā no lidostas viadukta līdz Lielirbes ielas krustojumam NAV cita iemesla gribēt pārkārtoties uz trešo joslu, jo arī otrā nogriežas turpat… 

Pareizi ir - nekaunībai nav robežu. Nu jau izrādīt nepamierinātību nekauņam par ceļa nedošanu ir “nepaspēt sadzēsties”.

Tas ka tev “pilnīgi pajāt”, ja kādam nogriez ceļu, jau sen skaidrs. Nav tikai skaidrs, kādēļ vaimanā, ka uz tevi par to dusmojas. 

Un nu jau pavisam kaut ko samurgoji - pirms tam taču skaidri pateici, ka tam, kuram nogriezi ceļu, nekādas problēmas neradās, tikai pie krustojuma tev parādīja, kas tu patiesībā esi - kā reiz bija spējīgs uz vairāk ko, kā tu savā nekaunībā biji gaidījis. 

“pat ja viņš turpinātu ceļu taisni- neko vairāk kā 6 metrus distances no priekšā braucošā es viņam nenozagtu”

Pat, ja kādam “nozodz” tikai 6 metrus distances, tu esi to izdarījis, pārkāpjot CSN, un nebrīnies, ja par to sadusmojas. Tikpat labi varbūt vienkārši biji jau kārtējais, kurš paspēja ceļu nogriezt. 

Pietrūkst informācijas, lai spriestu, kurš no jums situāciju pārspīlēja, bet ir kaudzēm satikti tādi, kas mierīgi iekārtojas priekšā un nezskata par pienākumu atrast gāzes pedāli. Protams tā otra vietā es pie krustojuma skaidroties un nervus bojāt arī necenstos. 

Jā, disleksija ir nespēja saprast to, ko tev raksta. Tu nogriezi ceļu pa savu joslu taisni braucošajam, pēc tam, kad viņš tev bija devis ceļu, vienlaicīgi gribot pārkārtoties uz otro joslu. 

Pirms tam rakstīji, ka tu no 1. uz 3. - tagad jau grozi paša stāstīto. 

Pārkāp, tikai pēc tam nesūdzies, ja kāds nav apmierināts, ka tu pārkāp nekaunīgi, traucējot citiem. 

Un pats rādīji pagriezienu “maldinot citus” un uzskatot, ka ir OK vienā piegājienā ar vienu pagrieziena parādīšanu pārkārtotities pāri vairākām joslām, nedodot ceļu tur, kur CSN to liek. Tev ir atļaut domāt, ko vien vēlies, bet tev ir pienākums dot ceļu pa savu joslu taisni braucošajam, kurš (godīgi pēc CSN) ir iepriekš atteicies no iecerētā manevra pārkārtoties uz otro joslu (un attiecībā uz kuru bija parādījis pagriezienu) dodot ceļu TEV. Bet, protams, tev likās, ka drīksti maukt tālāk, jo brauc pēc savām domām, nevis CSN. 

Nevar un nedrīkst būt iecietība pret NEKAUNĪBU. Bet nu tev, protams ir tiesības aizstāvēt nekauņas. 

Gribi teikt, ka pa savu joslu taisni braucošajam nav priekšroka?

Protams, ka nepiekrīti, jo esi tipisks spītīgs CSN pārkāpējs, uzskatot, ka ievēro. Pilns ar tādiem “pareizajiem”. Ja tev vajag uz joslu, pa kuru kāds cits brauc taisni, tad tev ir JĀDOD CEĻU - CSN nekādas atrunas un interpretācijas neparedz. Pagrieziena rādīšanai ir tikai informatīva nozīme un tas NEKO nemaina CSN noteiktajā priekšrokā. 

“Labās rokas likums” ir sētas noteikumu izdomāts “likums”, lai šadās situācijās, kur pēc CSN NAV priekšroka, tomēr izdomātu, ka ir. 

Izlasot rakstu, kas ir visnotaļ bezsaturīgs propagandas savārstījums (kas lieliski raksturo tavu propagandas izplatītāja būtību, ievietojot tieši šādu atsauci uz notikumu), tomēr ir iesprucis viens arguments pēc būtības, kas liek ļoti apšaubīt tieši nekaitīguma “pētītājus”.

Ja ir tik tizls, tad braukšanas prasmes drīkst palēnām uzlabot, aizstājot kreiso pagriezienu ar trim labajiem. 

Stulbi izpildījies pats, pierādot, ka nezini CSN. Priekšroka VIENLAICĪGI pārkartojoties pēc CSN ir tam kurš tuvojas no labās puses pēc likuma, kas saucas “ceļu satiksmes noteikumi”. Nav tāda “labās rokas likuma”. Saskaņā ar to Audi vadītājs deva ceļu tev iebraukt otrajā joslā, atsakoties no iecerētā manevra. Bet tie paši CSN nosaka, ka priekšroka ir tam, kas brauc taisni, nemainot virzienu, bet tu tupi pārkāpi un nedevi ceļu, iebraucot trešajā joslā. 

Mierīgi var braukt ar sabiedrisko un nekavēt citus. Ar mašīnu braukt nav obligāti!

Nav “ātro un nervozo”. Ātri ir tie, kas māk braukt. Viņiem nav par ko nervozēt. Ditas tas tie, kas ir nervozi un grib, bet nespēj, būt ātri.

Propagandēns parastais. Pirmā rindkopa ir pareiza. Bet “loģiskajā” secinājuma nav nekā loģiska.

Kāpēc “vai”? Lēnais UN nervozais. Nespēja kaut ko izdarīt, ko citi māk un dara, visnotaļ rada nervozitāti.

Protams, ka subjektīvi. Tikai vienmēr jāatceras, ka ātrais netraucējošu lēno aizmirsīs vienmēr, bet liela daļa lēno par “traucēšanu” uzskatīs arī to, ka kāds ir atļāvies aizbraukt ātrāk.

Traucēt citiem var jebkurā ātrumā. Lielākā daļa ātro netraucē, bet daži traucē. Daži lēnie netraucē, bet lielākā daļa traucē. Un nē - ne jau ātrums ir noteicošais, bet vadītāja prasmes un rekināšanās ar citiem. Netraucē tie, kas prot braukt un rēķinās ar citiem. Traucē tie, kas neprot un nerēķinās… Un tieši dēļ neprasmes lielākā daļa traucētāju ir vienlaikus arī lēnie.

Šo “diskusiju” var turpināt bezgalīgi - fakts, ka vieni un tie pašī cilvēki aizstāv nespējīgu un neprasmīgu vadītāju tiesības citiem traucēt braukšanu un vienlaikus ir ārkārtīgi sašutuši par daudzajiem negadījumiem, bet tajos vaino citus, runā pats par sevi. 

Lēnais. Atrie māk apdzīt un zina, ka pašiem jāvērtē iespējas, nevis “šoferis uzticējās priekšā braucošajai automašīnai, kas veica apdzīšanu līkumā”. Apdzīt aizsegā spēj izdomāt tikai tas, kam apdzīšana ir rets un nezināms manevrs. 

Ja nav ko iebilst, kad saproti cik stulbi argumentē jāmēģina kaut ko samelot? Nu kaut vai par neeksistējošu 'joku".