Gadus, hvz cik, atpakaļ, kādā jaukā vasaras dienā, sadomāju ar savu mocīti veikt garāku ceļa gabalu par mazpilsētas rajona robežas pārdesmit kilometriem un aizbraukt uz Rīgu.
Nesen biju veicis nopietnu remontu savam pirmajam mocītim - virzulis, kloķene, gredzeni u.c. sīkumi, izgājis tehnisko - nu tā vien prasijās pēc slaidāka loka pa Latvijas ceļiem!
Labi, ka neviens nenofotogrāfēja mani pirms rudenīgā izbrauciena, jo biju ļoti antīkā ķiverē, ādas jakā, kurai rāvējslēdža vietā bija saspraudes, un kopskatu pat atcerēties negribas! Cik atceros, tas bija saulains rudens sestdienas rīts, kad mammas un brāļu skata pavadīts izbraucu no mājām.
Mocītis Minska ir tāds paknaps "lidotājs" un ilgstoši vairāk par 95km/h neesot vēlams braukt. Pēc kilometriem apmēram 25, mocītis palika tāds gurdenāks un es, neko ļaunu nedomādams,piestāju malā atpūsties uz minūtēm 15-20, tad turpināju ceļu. Vēl pēc 20km sākās tas pats niķis, bet atpakaļ uz mājām nu nemaz negribējās! Turpināju ceļu ar aizvien biežākām pauzēm, līdz sāka grabēt un jauda pazuda galīgi.
Pusceļš starp Rīgu un mājām - mocis pi%$#@! Mobilo telefonu bums vēl nebija sācies un man, kā parastam puisim no mazpilsētas, pat sapņos nerādījās, ka pēc 3gadiem man kāds mobīlais būs pašam ! Labi, ka trīs kilometrus stumjot satiku policijas patruļu, netālu no neliela kioska ceļmalā, un varēju šiem izdīkt, lai sazvana man mājas un pasaka, ka esmu pusceļā uz Rīgu. Vakarā no Rīgas pēc manis ieradās mammas brālis, kurš bija dabujis piekabi no kāda drauga. Tā beidzās mans brauciens uz Rīgu padsmit stundās - 130km (no kuriem puse ar moci piekabē) ! Vēl šad tad mani pavelk uz zoba, par to ka nebraucu no Rīgas uz dzimto pusi, vai kādu lielāku gabalu ar nu jau labāku mocīti par Minsku - Hondu.
Visa klapata tikai tāpēc, ka nebiju nocentrējis kloķeni un virzuļa pirkstam uzlicis sprostgredzenu kā nākas.
