kasinsh79 rakstīja: Vakar braucu no Polijas uz Latviju. Ja Polijā dīzeli ielēju par 1,53 eur, tad Lietuvas pirmajos DUS dīzeļa cena spridzina - 1,71 eur un Latvijas 1,60 Neste liekas ok…
Es aizvakar Polijā pildīju par 1.44 (Orlen), bet tā pārsvarā tur bija 1.50 - 1.60... Lietuvā par 1.70 dīzeli nekur neredzēju, bet tā ap 1.55-1.65 pārsvarā bija.
Nu, tā, esmu atpakaļ. Atgriezos vakar no rīta. Īsumā - tajā galā baigais bardaks. Pirmais stresiņš tika piedzīvots netālu no Lublinas, kad sāku meklēt, kur uztankoties - bāņa malās dīzeļdegviela nebija pieejama. Man kompis rāda, ka palikuši kādi 40 km (līdz pirmajam pointam jābrauc cēl ap 120). Daži gudrinieki tur mazliet nostāk stāv ar atvērtiem bagāžniekiem un kannām, piedāvā "alternatīvas". Beigās dikti ekonomiskā režīmā braucu iekšā pilsētā un pirmajā BP uzpildījos. Pašā Lublinā laikam problēmu nebija, tikai bāņa DUSos.
Pirmais pitstops bija Polijas pilsētā Chelm, kur vairāki latvieši ar to vien nodarbojas, kā braukā uz robežu un ved cilvēkus uz pagaidu bēgļu centru, kas iekārots baznīcā. Visur tikai sievietes (līdz 50 apmēram) un bērni. Pensorus praktiski neredz, jo tie pārsvarā izlēmuši palikt UA. Kovida, šķiet, tur vispār nav, maskās neviens nestaigā, brīdinājumu nekur nav, karoče, citas problēmas. Es tā iedomājos, interesanti, kas būtu, ja kāds saslimtu.
Ceļā no Chelm uz galapunktu Slovākijā mazliet paķēru adrenalīnu uz to, ka navigācija mani veda caur kaut kādu galīgu pakaļu ar briesmīgiem ceļiem un vienmuļām vietām. Vienā brīdī astē iesēdās pagalam vecs un nograbējis Audi A4. Pārāk uzkrītoši tuvu, nekādas distances. Visur, kur griezos es, šams sekoja. Tad vienā brīdī it kā atpalika, bet pēc brīža atkal uzradās. Vienu brīdi pagalam neomulīgi palika, bet tad vienā brīdī, kad ceļš nebija tik traks, izmantoju trīslitrīgā dzinēja, tā teikt, potenciālu un atrāvos no viņa. Bet šams arī īpaši nemēģināja man turēt līdzi. Gan jau kaut kāds random braucējs bija, bet tas, ka šams tik tuvu iesēdās, samulsināja.
Galā nonācu divos naktī. Reāli paveicās, jo koordinators, kuram man bija tie medicības loriņi jāved, brīdī, kad pateicu, ka būšu divos naktī, uzreiz prasīja, kur domāju nakšņot, un piedāvāja izmitināt "bēgļu centrā", kas beigās izrādījās viņa privātmāja. Viņš stāstīja, ka nedēļas laikā caur viņa māju izgājuši 17 civēki. Satiku vienu meiteni no Kijevas, kura brauc tālāk uz Poliju. Teica, ka uzreiz atgriezīsies mājās, tiklīdz būs tāda iespēja.
Pie pašas robežas līst nevajadzēja. Cilvēki, kuriem braucu pakaļ, robežu šķērsoja ātrāk, jo tur bija 2-gadīgs bērns. Mammas ar maziem bērniem laiž bez rindas un viņa robežu šķērsoja pusstundas laikā. Ceļš vienā virzienā pēc navigācijas aizņem 15.5 stundas, reāli - ap 18. Pasažieri palīdzēja neaizmigt. Bērns kopumā turējās labi, reizēm sāka histēriju, bet pārdzīvojis bija elli. Kā mamma stāstīja, trakākais bija brauciens ar vilcienu (18 stundas kā lopu vagonā, tur bērnam esot baigā histērija bijusi). Naktī gan mazais murgoja pamatīgi - miegā, histērijā sāka kliegt kādas 5 reizes. Tā viņam nekad iepriekš neesot bijis. Tad kādas 4 stundas pirms galapunkta sīcis pamodās un sāka stresot. Beigās, lai nomierinātu, atļāvos pārkāpt noteikumus un ļāvu ierāpties sev klēpī, lai "pastūrē". Braucu, protams, lēni un uzmanīgi. Bērns tik omulīgs un mierīgs palika, kādu pusstundu pasēdēja man klēpī, tad pats, kad apnika, aizrāpās uz aizmuguri, iekārtojās un visu atlikušo ceļu mierīgi sēdēja, skatījās savas multenes un 15 minūtes pilms galapunkta aizmiga...
Lielos vilcienos. Bēgļi šobrīd iedalās trijās daļās. Vieni ir tie, kuriem ir konkrēti sarunāti radi kādā valstī un viņi konkrēti zina, kur braukt. Otrie - plāno palikt pēc iespējas tuvāk UA ar cerību uzreiz atgriezties. Tie tad paliek Polijā/Slovākijā u.c. kaimiņvalstīs. Trešie - izmanto iespēju mainīt dzīvi un brauc uz Vācijām u.c. labklājības zemēm. Līdz ar to, uz Latviju neviens īpaši neraujas. Kā pastāstīja ceļabiedre, diemžēl ir daudz sieviešu ar bērniem, kuras paliek turpat UA, arī viena viņas draudzene, kura tā arī pateica - es ar trīs maziem bērniem netikšu galā. Dzīvo viņa pašā Odesā un jau ir piedzīvojusi elli.
Pierobežā iet vaļā cilvēktirdzniecība, jābūt uzmanīgiem, un policija šobŗid jau diezgan vaktē, ko laist pie robežas. Tāpat ir uzradušies zagļi, kas aptīra gan bēgļus, gan mašīnas. Tāpat ir uzradušies biznesmeņi, kuri par lielām naudām piedāvā nogādāt viņus, kur vēlas. Vai viņi reāli nogādā, nezinu. Karoče, daži cenšas izmantot cilvēku izmisumu, lai iedzīvotos. Nekā neparasta.