Ja cilvēkam kaut ko organisms neuzņem, tad praktiski viņam tas nav vajadzīgs.
Bērni reti ēd gaļu, jo viņiem tā nav vajadzīga. Pieaugušā vecumā ( pēc 12 gadiem ( es ņemu fizioloģisko pieaugušo vecumu, nevis sabiedrības novecošanās procesa izdomājumu)) gaļa kļūst vajadzīga un cilvēki to ēd daudz labāk. Tāpēc cīsiņi nomainās pret kotletēm. Bet veģetārie pamuļķi rij tabletes lai uzņemtu dzelzi un citas vielas, kuras nepietiek.
Tavs mīts par slimībām rodas otrādi - ir slimības, kuru laikā cilvēkiem krīt svars un tāpēc tā arī domā, ka tievi slimi. Bet kāpēc nepievērš uzmanību uz bekoniem, kuri slimību laikā paliek vēl resnāki.
Un ar enzīmiem ir tā. Cilvēks kļūst speķis un rodas enzīmi, lai kaut kā tos sūdus sadalītu.
Lūk hadzes Tanzānijā. Kur viņiem ir resni?
Vai ar "normālu" svaru?
Zinu, ka tūlīt teiksiet, ka viņiem nepietiek pārtika. Tāpēc es izvēlējos tieši hadzes, jo ar pārtiku viņiem viss ļoti labi. Laiks līdz pārtikas iegādei viņiem ir aptuveni 4 stundas. Gaļa, ( nakts sākumā, divu stundu laikā vīrieši nomedī pietiekoši 1-2 dienām), augi (liānas, saknes, kuras aug viņiem apkārt un blakus), ogļhidrāti ( rīsi, ko viņi pērk), medus (pat 3 bišu sugas). Un 20 stundas diennaktī viņi guļ, ēd un atpūšas.

Un cik ilgi viņi dzīvo?
Cik esmu novērojis, tie nepamatoti kalsnie (t.i. ēdu junk un nepalieku resns) samērā agri nonāk līdz hroniskām saslimšanām. Parasti locītavas un/vai ādas problēmas. Iespējams, ka šīs ir vnk vairāk redzamas