Hariju Poteru esi pārskatījies vai arī pats spēj redzēt tikai 3m degungala priekšā. "Auļojoši otrklasnieki" nedrīkst uzrasties nepamanīti. Un nevar - ja esi pie stūres adekvāti vērīgs.
Tiem kam vispār nav iemaņu trase protams būs labākais variants, uz koplietošanas ceļiem mācīties sānslīdes nav tas labākais variants. Es šeit vairāk virzu domu uz to, ka tie, kas jau pa trasi ir izslidinājušies, kādu lieku reizi, apstākļos kuros nevienu neapdraud un nevienam netraucē, to pašu sānslīdi pamēģina arī uz koplietošanas ceļa.
Kur ir ieguvumi?
Pirmkārt sapratne, ka sānslīdes uz koplietošanas ceļiem nav pilnīgi drošas - visapkārt ir grāvji, apmales, utt. un ir liela iespēja palikt par lohu neveiksmīga manevra rezultātā.
Otrkārt dabā var redzēt to cik tālu pretējā joslā var nonākt nejauši izslīdot ikdienas apstākļos.
Trase ir laba vieta kur trenēties pamatus bez riska savam auto, bet tā bezriska braukšana atkal rada pārdrošības sajūtu, ka "es tak savākšos", bet uz ielas pēkšņi izrādās, ka apstākļi ir bišķi sarežģītāki - parādās bedres, sāls putras, te ledus, te tīrs asfalts, apmales, koki, citi satiksmes dalībnieki, utt., un 333 slidinātājs jau nonāk pavisam citā pasaulē ar lielāku skaitu mainīgo.
Es neaicinu tagad katru krustojumu ņemt sānslīdē, bet gan drošības pēc to trasē iegūtu teoriju pārbaudīt praksē, tā teikt vai cilvēks reālos apstākļos ir spējīgs atkārtot trasē apgūto. Jo vissūdīgākais variants konstatēt to, ka trasē tomēr neesi neko iemācijies ir slīdot grāvī vai kādam purnā. Labi, grāvī labākajā gadījumā vēl nositīsies pats, slīdot kādam purnā jau ir cits stāsts.